Šis

"Savādāk jājūtas kā kaut kādam idiotiski stulbi histēriskam sievišķim, kura uztraucas un meklē pazudušu cilvēku, tikai, lai uzzinātu, ka izrādās es pēkšņi vairāk neeksistēju. Dīvaina sajūta. Un dīvaini arī ir tas,, ka tajos brīžos, vai vismaz toreiz šķita, ka nekad nejustos vairs tik tuvi ar kādu, ka tā ir vienīgā patiesība, un tad sanāk atrast cilvēku, kuru arī ir bail pazaudēt, un pēkšņi vairs nezini, kā pareizi rīkoties un ko darīt, jo ir reizē tik ļoti bail pieļaut pagātnes kļūdas un pieķerties no otras ir tik ļoti bail pazaudēt tieši mūru taisīšanas dēļ un gribas piesiet, ielikt kādā skapī visus sev mīļos un labos cilvēkus, lai neviens nekad man nepazustu un neaizklīstu, jo viņi šķiet to nespēj beigt darīt. Un tad saprotu, ka nav ne jausmas kas būs nākotnē un ir bail no tās, man gribētos kristāla bumbu vai pieeju Multivac lai varētu visu vienmēr pasargāt un pieņemt tikai pareizās izvēles."

ir dikti par mani, lai kā es censtos to noliegt. Es ar vienu cilvēku cenšos izšķirties jau 4 gadus, un kā nesanāk, tā nesanāk. Ja cilvēks vai nu mani ignorē, vai vienīgi cer, ka es pēc iespējas ātrāk nomiršu, lai viņam nebūtu jāpieliek pūles mani ignorējot, tad karājos gaisā.

To mūru vairs it kā nav, kaut sākumā bija - pateicu vienmēr jaunās attiecībās, ka esmu slikts cilvēks, mani pameta, jūs labāk nesāciet ar mani neko, jo es negribu jums pieķerties un pēc tam atkal tikt pamests.