Ir pasaulē vairākas lietas ko es patiešām nevaru ciest, bet viena no aktuālākajām ir protēžu žļambāšana, īpaši ja jāstāv piebāstā autobusā sastrēgumā tieši pie iepriekšminētās skaņas avota. Taču man liekas, ka mani izolētu, ja es večukam tā šļap uzšautu pa ģīmi vai ar līku rādītājpirkstu izķeksētu protēzi un iemestu pūlī, lai meklē vecais žļamba. Man laikam vēl bērnības trauma no māsas Paulīnes.
Bet nu ļoti sasprindzinot savu domājamo aparātu es varētu izdomāt ka tā droši vien ir tik patīkama nodarbe, ka tad kad es vecumā dabūšu pati savu pirmo protēzi es šmakstināšu nepārtaukti un man pat teļļuku nevajadzēs. Un mani 28 kaķi pa kluso kals atriebības plānu, kā no tās vecās šmakstules atbrīvoties.
Taču saprast, kādēļ to dara jauns džeks es nevaru pat ļoti sasprindzinoties. Braucot 8 trolejbusā man bija tieši 20 min. laika izdomāt visādus veidus kā viņu novākt.