July 2014

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20

Jul. 25th, 2014

http://youtu.be/7RLGOIk0KMY?t=2h19m56s

Laikam par daudz cibas visapkārt

Tā, tiktāl nu mēs esam. Uzrakstu īsziņu, bet pirms spiest Send — mirkli padomāju, ar kādu jūzerpikčeru viņu sūtīt.

if you love me, prove it financially © [info]brittany

izgāju no sava getō un smukajā rajōna daļā iekšā un uzskrēju ļoti jaukam krodziņam the squirrel vārdā. brokastīs tiku pie kafijas, salātiem ar fish cakes un ķiplokmaizītēm ar sieru. izplājos lielā klubkrēslā pie loga, bija mierīgi un klusi, jo nevienas dvēseles, līdz ienāca ārā sēdošā baltā lēdija, kas nogāja man ļoti tuvu garām un nopētīja manu šķīvi. pēc brīža ienāca patīkams melnādains vīrietis un viesmīlim teica, ka viņa sieva [baltā lēdija tātad] ēdīšot whatever this girl is having, norādot uz manu badīgo, piestumto seju. pavāre no virtuves atkliedza, ka nekā nebij', es esot tikusi pie viņu vispēdējākajiem fiškeikiem, un tad viņi tur ņēmās ālēties un man pārmest, paspēlēju līdzi un profūzi atvainojos par viņu izčakarētajām brokastīm. un tad tas vīrietis vairs ne reizi man nevarēja mierīgi paiet garām un visu laiku jokojās un izteica man visādas pārmetošas piezīmes. pie cita galdiņa pie loga sēdēja vīrietis, kas lēnītēm malkoja sarkanvīnu un izskatījās pēc pļēgura un dīkdieņa. kad viesmīlis man nedeva šķiltavas un piedāvāja tās aizņemties no tā pārīša, es uz brīdi iedomājos, ka principā varu arī paciesties un pa ceļam uz mājām noskōrot kaut kur jaunas. bet pļēgurdīkdienis ļoti laipni piedāvāja savus sērkociņus. piegāju pateikties un paņemt sēriņus un ievēroju, ka viņš vispār drīzāk izskatās pēc bomža. mājupceļā sāka šausmīgi gāzt un zibeņot, un es visam piedevām, protams, drusku apmaldījos. dabūju savas brokastis to go, jo tās porcijas tur ir tādu 3 maltīšu izmēra, score:)

vakardien ar [info]brittany pabijām krodziņā pie prostitūtu kapiem. jēziņ, kur lieliska viņiem tur kūpinātā forele ar mārrutkiem! atkal palikām pēdējās, bet pēdējo nepabeigto vīnu mums jaunkundzes ļoti laipni pārlēja pudelē ar korķīti. sēdējām pie tiem kapiem, noslēdzām vakaru un rajōna cilvēkos radījām visādas nepamatotas aizdomas:))


vakar vieglā šmigā devos ceļu satiksmē, tādējādi pārkāpjot noteikumus. apdraudēju gan sevi, gan citus satiksmes dalībniekus.

padoms: nedariet tā! nedariet kā es.

say yes. jā! visiem pusnakts piedāvājumiem braukt peldēties; seriālu var pabeigt skatīties arī pēc tam! sen nebija gulēts uz ūdens un blenzts nakts zvaigžņotās debesīs.... :)

: you're freaky and i like it

vakar mājas apstākļos ņēmu nost gelišu no no nagiem nost. atskaitot to, ka labajai rokai nokasīt visu nost bija ārkārtīgi neērti, sanāca tomēr gluži labi. un nagi zem tās lakas pavisam stipri atauguši, cerams, tā arī paliks. bet vispār, es tā padomāju, ko tik es mājas apstākļos neesmu darījusi - skropstas ņēmusi nost un likusi klāt, griezusi, krāsojusi un pat balinājusi matus, tagad vēl arī geliš ņēmusi nost. labi, nesanāk nemaz tik daudz, un nekas no tā nav tāds īsteni traks, bet, kamēr nesaliek visu vienā rindiņā, liekas, ka esi baigais jokainis.

Jul. 24th, 2014

par to 6to maņu - paņem acis rokās, deguns parādīs.
briesmīgi interesanti.

17F nodaļa, pagabstāvs, telpa bez logiem.

Visā pasaulē apmēram piecdesmit cilvēku nodarbojās ar Šlīmaņa kunga lietu. Nodarbošanās kaulus nelauza un nekam tā nebija vajadzīga, tāpēc šie izredzētie piecdesmit nebija ne asākie tuteņi virtuvē, ne cietākie rieksti lazdājā un pat ne spožākie lāzeri disenē. 170 gadu laikā viņu mainīgais kolektīvs bija izdomājis iesauku kungam rūtainā žaketē, kurš mēdza mīklaini parādīties dažādās zemeslodes vietās un, nujā, tas arī bija viss.

Par pirmo Šlīmaņa kunga parādīšanos tradicionāli uzskata 1844.gada 9.jūniju, kad Zviedrijas Karaliskās akadēmijas naturālistu grupa, skaitā seši cilvēki, airu laivā piestāja pie kādas no neskaitāmajām klinšu salām, lai aplūkotu ārkārtīgi neparastu jūras putnu koloniju. Pēc kādām pāris stundām ekspedīcija bija saēdusies asinsdesu un pielējusies līdz mērenam ķēmam, kas, godīgi sakot, arī bija jauno zinātnieku mērķis. Pie viena viņi bija izbradājuši Baltijā pēdējo plakanpleznas albatrosa ligzdu, bet tas notika pilnīgi netīšām, tāpēc neskaitījās.

Lai vai kā, kad seši jaunie naturālisti salīda laivā, lai dotos mājup, viņi pārsteigti konstatēja, ka pa vientuļo klinti, bļaustīdamies nesaprotamā valodā, skraida kāds neredzēts kungs un svaida pa gaisu maizes drupačas, kuras ar lielu brēku rij kaijas. Nepazīstamais kaut ko uzsauca naturālistiem, pēc toņa spriežot, gribēdams, lai viņu paņem līdzi. Apjukušie jaunieši ielaida kungu laivā, kur viņš apsēdās priekšgalā un sāka ņurdēdams ēst karameles, kuras vilka ārā no saķepušas papīra turzas.

Viņš piedāvāja tās naturālistiem, bet visi atteicās, izņemot Arvidu Arvidsenu, kurš aprakstīja konfektes garšu kā "violončells" un no nākamās piedāvātās konfektes noteikti atteicās.

Savādais kungs bija ģērbies pelēkās biksēs un brūnā rūtainā mētelī, viņa apģērbs un melnie zābaki bija diezgan stipri novazāti un saplīsuši, gaišie mati izspūruši un seja iedegusi, pelēkas acis. Viņš daudz smaidīja un kaut ko runāja, bet jaunieši nespēja saprast nevienu vārdu. Tā nebija nedz vācu, ne franču, ne spāņu, ne krievu, ne zviedru valoda, par to viņi, vēlāk sniedzot liecības, bija droši. Valodu raksturoja "rukšķoši svilpieni", "ūjināšana kā slimai bitei" un "skaņa, kas rodas, kad uz čuguna pannas apmaisa plūmju mērci".

Bet, kad laiva bija jau gandrīz piestājusi pie krasta, Arvids Arvidsens piepeši uzlēca aptuveni piecu metru augstumā, kur aizdegās un palika karājoties vismaz pusstundu. Pārbiedētie naturālisti no laivas priekšgala sadzirdēja kārtējo rukšķošo svilpienu, atrāva acis no šausminošā skata un noskatījās, kā svešinieks paklanās un izzūd gaisā.

Tā bija pirmā dokumentos fiksētā Šlīmaņa kunga parādīšanās.

Brokastu vīntoniks svaigā gaisā - pārpasaulīga bauda, ka es uz jums saku.

Depresiju uzdzen vien doma, ka tūliņ jau atkal jāmetas ierakumos, gribētos kaut kā tikt pie atvaļinājuma uz mēnesi, nē, uz gadu, nē, uz trim gadiem. Nu labi, laikam aizsapņojos.

every time we close our eyes, we lose another day.

BT

freefallin'

karoč, viss, punkts, basta, no darba aiziets. un aiziets ar neplānotu un negaidītu pompu, es jums teikšu. priekšnieks referenci ne tikai apstiprināja, bet uzfrišināja un parakstīja, un tad piedūdoja pilnas ausis par to, kur neaizvietojama un lieliska esmu bijusi visu šo laiku un reku dāvanas, viņa mazais dēls palīdzējis izvēlēties [portugālē khh] un iesaiņot. un tad vēl kaudze kartiņu un mīļš jēpasts no priekšnieka sievas [biju iesilusi no prosekō un ceru, ka neatbildēju pārlieku familiāri, principā jau fuck it, es viņus vairs nekad neredzēšu, jēj]. priekšnieks kartiņā atļāvies tādu vaļību kā iezīmēt bēdīgu raudošu ģīmīti. un grandmeistara vārdā piešķirt man zeltainu bļembu [ordeni? lol]. viņa krusttēvs ar krustmāti nezināmu iemeslu dēļ bija visā šitajā teijāterī klāt, atbraukuši ciemos no meksikas, un filmēja ar savu ajpēdu un es tur stāvu ar tām puķēm un man nav, ko teikt. vai drīzāk viss mans sākamais ir cenzējams un vispār čo za hujņā. es taču visu to netīro kuhņu zinu, kam man viss šitais teātris ar puķēm un svinīgām uzrunām, kā mani aizlaiž jūriņā. teicu paldies, bet nevajag mani šitā izvadīt, neesu jau beigta. vispār bija awkward, jo tas viss ir muļķības. pamāju ar rociņu un čau. kolēģi pēc tam mani nolaupīja un ieveda kaut kādā mazā pagraba kabūzīti, kur tiku pratināta. pēc tam pratinātāja teica, ka nu viss, jāved mani uz moku kambari, pabīdīja grāmatplauktu pie sienas un ieveda mūs pavisam mīlīgā bāriņā. viss tāds prohibition laiku stilistikā ieturēts, sajutos kā iekš boardwalk empire. iztarkšējāmies par visu ko dīvainu, paēdām un padzērām, šodien jāturpina tādā pašā garā. pretī prostitūtu kapiem tur tāds mazs krodziņš, kur dod ēst un dzert. ja ir gribēšan', varat atnākt uz mani pēdējoreiz pastīties, kurš nu te londōnās var būt tāds gribētājs.

sūdzējos draudziņam, ka viss, ko es gribu darīt, ir vārtīties ķisenos un skatīties serjāļus un lielo kīnō un ta' pa nakti hujārīt ar skeitu skatīties zvaigznes, bet nedēļas nogale būs smaga. un es visu izdarīšu, es zinu, es visu pati, visu sakrāmēšu, aizvedīšu, pacelšu, nonesīšu, aizstiepšu, uznesīšu un viss būs done, bet man vajag to momentu, kad var piesēst, atvilkt elpu un savākt domas. uz ko draudziņš prasa "ko tu 6dien gribi brokastīs?". karoč viss būs:))

Kad šorīt skatījos uz rokām, tās bija caurspīdīgas. Bet tas nepalīdzēja pamosties.

buus labi.

Jul. 23rd, 2014

peec 2.5 ned. izraeela ir mazliet zajebala. brauciet te ,ja jums ir liela alga un patiik sarunas par karu. nee, nepaarprotiet- te daudz kas ir raavis jumtu, bet es shobriid sapnjoju duseet rumaanijas reinbovaa ar viina pudeli pie saaniem un ciigu zobos. te dienas deva- maizes klaipinjsh, 200g humusa, dazhi auglji, 1 alinjsh. nakshnjojam, kur pagadaas.

NO, I DID NOT!!11

Tikai nolieciet kaut kur tālāk visas tās kafijas un sulas, kas jums uz galda, citādi būs jāslauka no klaviatūras.

The Gunfighter, dramatisks kino teju vai The Stanley Parable iedibinātajās tradīcijās.

Izlasīju 'Jelgava 94'. Nuuuuuuu. Grāmatai prasās cits nosaukums. Teiksim :'Kā es pusaudzis būdams dzēru un 2 gadus nekas manā dzīvē nenotika'.

Nē, nepārprotiet mani. Grāmatai nav ne vainas. Uzrakstīta normāli. Puisim pirmā grāmata. Tā tik turpināt. Beeeeet. Man kaut kā vajag stāstus. Man vajag tēlu attīstību, izaugsmi. Bet tas viss ļoti stagnē. Tiek sapazīstināta kaudze ar tēliem... bet tie netiek izmantoti un parādās tikai fragmentos.

Tagad nedaudz ar spoileriem.

No sākuma Tu gaidi, ka puisis tiks pie zāles, vai vielām. Tas nenotiek...
Tad gaidi, ka viņš būs kopā ar meiteni (kuru itkā grib). Tas nenotiek. Vēlāk viņš vel tik un tā paķircina lasītāju ar idejām... Nekas tik un tā nenotiek.
Gaidi, ka puisis uztaisīs blici. Miniet - vai tas notiek? Nē, tas nenotiek.

Labi. Var teikt, ka tas ir kā dzīvē. Bet nezinu. Tajā vecumā un ar līdzīgu mentalitāti man nekad tādu problēmu nebija. More or less, to ko gribēju - dabūju. Tad viss tas sanāk baigi wuss, jo es esmu (biju) introverts nūģītis, kuram patīk kōmiksi, reslings un videospēles.

Laiku pa laikam tiek paceltas labas tēmas. Teiksim par stereotipiem... kad galveno varoni izsauc pie direktora ar draugiem, lai prasītu kādā sektā viņi ir. I've fucking been there. Un to būtu interesanti dziļāk papētīt/parādīt. Bet nekas tālāk grāmatā neparādās.
Tā tiek cilātas tēmas un idejas. Un tad Tu īsti vairs nesaproti, vai pats autors saprot kādas tēmas ir pacēlis. Un Tu nesaproti, vai viņš vispār saprot, ka tur ir kkas vairāk.

Kāpēc par šo grāmatu tā iespringu? Tāpēc, ka es visus šos 7+ gadus esmu sevi identificējis kā metalhead. Pēdējos gados gan vairāk patērēju hārdkōru (45%metāls, 45%hardkōrs un 10%kaut kā dīvaina). Bet tik un tā - it's my passion. Pirms gadiem bija saruna ar Lodziņu tepat kkur cibā par to, KAS IR un KAS NAV. Un te nu mēs kaut kā varam novilkt robežu starp TRUE un nē.
+ man liekas, ka varētu patīt daža laba Cibiņa klabes atpakaļ pa gadiem 8 un atrast interesantākus stāstus.

Bet tā. Ir ok. 6-7 no 10 āboliem.

viens kompliments spēj sirdi piepildīt ar karstu šokolādi!

Kaķis savu sajūsmu par kucēnu pagaidām rūpīgi slēpj.

the world is my oyster card

esmu diezgan pārgurusi, lai gan visa huiņa vēl tikai priekšā. šodien pēdējā darbadiena. pa ceļam uz banku un tad darbu garastāvokli uzlaboja pāris londōnisku epizōžu. skrienot cauri tūbiņapieturai no viena vilciena uz otru, redzēju sievieti īsā sarkanā kleitiņā un pliku dibenu. kleitiņas biezais apkašslānis bija ierāvies viņas strinegenēs un dibuā sedza tikai pavisam caurspīdīgais kleitas virsslānis. visi gāja garām un priecīgi ķiķināja. jaunkundze drošvien domāja yeah, i got it, baby. apsvēru, vai nevajadzētu viņai tap tap uz pleca un apskaidrot situāciju, bet izsverot pros and cons nolēmu, ka viņai varbūt aiztaupīsies tālāks embarrassment's, bet kas ir viena cilvēka ciešanas pret tik daudzām smaidīgām sejām? otrs rīta prieks bija traks bomzis, kas nāca pretī un runāja ar garāmbraucošajām mašīnām you should give me that nice car, i can drive, yeah, that blue or maybe that orange one, haha utt. ieskrēju bankā, pēc tam nobraucu vienu pieču līdz darbam un tas bomzis atkal man nāca pretī. principā būtu varējusi tātad iet kājām, jo bomzis pie mana darba bija ātrāk nekā es:))

pēdējā darbadiena. kad parokas caur papīrgrēdu gada slāņiem, atklājas visādi sen kā pazuduši norakstīti papīri, neizdarīti darbi, dead deadlines un viss tāds. bet tas nekas, jo mums ir papīpsmalcinātājs, kurš neizturēja pat rīta cēlienu un aizrijās, bet man šodien viņam ir lieli plāni, turies, draudziņ. vakar priekšnieks mēģināja pa kluso no manis miegt kolēģim ar aci un kaut ko tur čukstēties kamēr es virtuvē, bet es jau neesmu nekāda vakarējā. pēc pratināšānas kolēģis razkoļījās, ka man draudot kartiņa, puķes un šampis [priekšnieks šarmē un šarmē, bet nekas viņam, nabagam, nesanāk]. saruna went smth like this:
- what chamagne should we get you?
- i want a nice prosecco.
- and what flowers do you like?
- no flowers, make it 2 proseccos.
- so we're drinking at work tomorrow?:D
- what do you mean by we? i am!

bet par asa sižeta piedzīvojumiem dzīvē runājot, esam atsākuši arī regulāras sevis uzlabošanas nodarbības (neieslīgsim detaļās), un vakar, tātad, apauju kājas, uzlieku austiņas, uzgriežu skaļumu un pamazām sāku tipināt, ar katru soli sajuzdamās arvien labāk. tad no līkuma pa ārmalu man pretī izlec mašīna, es lecu zālē, tur man uzbrūk dunduri, un beigās vēl tai līkumā tāda dvižuha sākās, ka savu pusotru minūti man tur bija jāstāv un jāelpo putekļi!
no nāsīm plūda dūmi un acīs dega liesmas, jeibogu.