April 2014

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930   
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20

Apr. 24th, 2014

Stāstiņš

Tāda interesanta situācija sanāca. Vairākkārtīgi. Viena vārda teikumi droši vien nav labais stils, bet es sen vairs neko nerakstu, es par to neko nezinu.

Tātad skatījāmies pagāšgad rudenī Mnozil Brass viģikus un izdomājām, ka jāmēģina nokļūt kādā viņu koncī. Iemetām aci viņu mājaslapā, nav nekā tuvumā Latvijai, nu neko, paskatīsimies vēlāk.

Kādu vakaru draudzenei ienāca prātā, ka jābrauc uz Itāliju. Es Itālijā neesmu bijis, piekritu. Kuros datumos? Moška 11-19 aprīlī? Davai, pasūtam biļetes uz Romu, pēc tam izdomāsim tālāk kur doties. Apmēram janvārī kāds no mums ievēro, ka Mnozil Brass 8. aprīlī ir Romā pierezervējis konci. Abi noškrobojamies par neveiksmīgo sakritību, bet tā kā mums biļete pirkta par BalticMiles punktiem, nelolojam cerības kaut ko lēti pamainīt un tā tas arī paliek līdz februārim. Kāpēc līdz februārim, tāpēc, ka februārī atnāk meils no AirBaltic, ķipa "jūsu reiss 11.04 no rīta atcelts, še ņemat šito 15:00 pa dienu". Škrobīgi, ka pusdiena padirsta, bet mazāk škrobīgi, kad ievēroju pogu "Man šitas neder", kuru nospiežot tev piedāvā +/- 3 dienas no vecā datuma. Un kas tad tas, agrākais reiss, ko var izvēlēties ir 8. aprīlī.

Allrighty, smaids sejā, eju skatīties kur tās biļetes var nopirkt. Caur gūgles transleiteri izburos cauri itāļu Biļešu Servisa analogam, ar prieku konstatēju, ka biļetes maksā ~20 eiro, kas par tādas klases māksliniekiem nav daudz, bet ar stipri mazāku prieku konstatēju, ka sarkanais mirgojošais uzraksts zem biļešu cenām vēsta, ka tās ir izpārdotas. Nu bet protams, ka izpārdotas, uz ko es te cerēju...

Nu ok, te viss skaidrs, bet es neesmu fans plintes mešanai krūmos, tāpēc izdomāju uzrakstīt feisītī fanu lapai un viņu weblapā norādītajai kontakt e-pasta adresei ar savu bēdu stāstu par to kā mēs esam no trešās Eiropas valsts Latvijas uz kuru Mnozil Brass nebrauc, kā mēs plānojām ceļojumu, kā mums nepaveicās ar datumiem, kāda tagad parādījusies iespēja, bet biļešu nav. Nu vai tomēr kaut kas neatrastos. FB lapa klusē, bet uz meilu man austrietis atbild diezgan ātri sakot, lai es liekas cerības neloloju, bet drīzāk braucu uz Poliju, kur koncis vēl nav izziņots, bet būs. Nu bet itāļu čalītim šis tomēr uzprasīs. Fair enough. Polija izklausās labs variants, pāris dienas pagaidu, nekādi jaunumi neseko, apstiprinu biļetes uz 11.04 plkst 15:00 un viss. Būsim reāli - biļetes tā vienkārši neparādās.

Diez vai es šito rakstītu, ja neparādītos, ne? A varbūt rakstītu. Lai nu kā, nedēļu pēc pirmā meila, es atgriežoties no laukiem lasu jaunu e-pastu, šoreiz no itāļa
"Hi,
I have provided two free tickets, let me have the names."
Oho, es tak par brīvu nemaz neprasīju. Bet nē, nē, joprojām nedrīkst noticēt. Iedodu mūsu vārdus un gaidu... 1 dienu, divas, trīs. Nu ja, skaidrs, te nekā nebūs. Taču kā bijis, kā ne, pēc četrām dienām čalis atbild ar adresi, kur biļetes ir pieejamas. Es pat atceros laiku - 10:52 atnāca meils. Atceros tāpēc, ka es 10:53 biju uz līnijas ar airBaltic un teicu, ka esam pārdomājuši un gribam tomēr 8. aprīli. Čalis līnijas otrā galā uzturēja spriedzīti ar pauzi pēc teksta "Nu, ja viņas nav izprintētas, tad varu samainīt, bet ja ir, tad vairs neko". Kad viņš pēc pauzes atgriezās atbilde, protams, bija tādā vidēji bēdīgā tonī "Nu... izskatās, ka... nav izprintētas". Lidojums samainīts, mērkaķa ātrumā pārrezervētas un pierezervētas jaunas viesnīcas (cik forši ka bukingā.kom paņēmu viesnīcas ar 0 charge par cancelošanu), bet joprojām pagrūti noticēt, ka stāstam būs laimīgas beigas.

Fast forward to 08.04. Ar lidojumu viss ok, ar visu pārējo arī, sēžam vienā barčikā Romas dienvidos un gaidam, kad būs iekšā laišana koncertā. Sadzirdam latviešu balsis divus galdiņus tālāk, nodomājam, nu gan haļava, ieraugām Rodžera Mūra dopelgangeri, ko es maksimāli stealthily fočēju kādas 6as reizes un kad pienāk laiks, dodamies uz īsto adresi, gar kuru pirms tam nogājām, bet nekā tur nebija. Nav arī tagad. Ātrs interneta sērčs norāda to pašu universitāti, bet citu adresi, zvanu itālim un prasu, vai šitā ir īstā adrese (es jau pirms tam biju zvanījis un prasījis un viņš teica, ka pareizā), prasu vai nav tā universitāte, kas centrā, bet ar tādu pašu nosaukumu. Šis uzreiz "oi, sorry, wrong address", es mierinu, nekas, nekas. Labi, vēl ir stunda+ laiks, ņemam taksi un lidojam tos 7 kilometrus uz īsto vietu (Roma tāda paliela).

Nokļūstot īstajā vietā, vēl pēdējo spriedzīti uztur dāma, kas meklē manu vārdu starp rezervētajām biļetēm un to neatrod, bet izrādās, ka biļetēm, kas ir par brīvu, ir atsevišķa čupiņa. Rezultātā mēs konci skatījāmies 6ajā rindā, kas bija izcila vieta, un koncerts bija fantastisks. Un to saku es, kas no visas pūtēju padarīšanas saprot diezgan minimāli, es tikai baudu visādus foršus skaņdarbus.

Tāds, lūk, stāstiņš. Ā, jā, tā feisīša fanu lapa man 7. aprīlī uzrakstīja "Jūs vēl močījat uz Romu? Es varu dabūt jums biļetes".

ļoti laba diena slaistīšanai [-ās, -āsai...?], the field in england piebrokastu apskatei un re: visited apmeklējumam [es vienmēr visu apskatu pēdējā, jo kas var būt labāks par tukšumu izstāžu zālēs]; KĀ ARĪ! uzzināju, ka žurnāls "ceļš uz mājām" (par un ap vēdisko kultūru latvijā) kā vienu no 25 sievietes pienākumiem [bez tradiconālā "klausi vīrieti", "cieni vīrieti", "esi seksīga vīrietim" [lai arī "nēsā garus svārkus"]] min arī "lieto uzturā saldumus" (pienākums nr 10), sagādāt kurus, savukārt, ir viens no vīrieša pienākumiem.

es blaklistoju tikai divas vīriešu grupas.
tos, kas sāk sarunu ar "čau, skaistulīt!"
un tos- kas nesāk.

es viņu ieraudzīju un uzreiz teicu, ka "ērce, jāsadedzina!"
bet taureņu meitene teica, ka nē, taurenis.
nē, ērce, saku, ķerot sērkociņu kastītē.
un skatos, patiešām. pieaug spārni. krāšņi jo krāšņi. bet ērce pa vidu.
metu uz krāsns. taureņu meitene pakaļ.
tu sadegsi, es viņai saku. un rauju nost, pašai pirksti deg. šitos skaistos spārnus.
ērce ar spārniem atkal pati raujas nost.
nemīli viņu, saku taureņu meitenei. ērce taču!
nē, taurenis.

taureņu meitene sadega. ērce aizlidoja, vēl tvarstīju.

neko sev sapnīši.

Haha, visi zem kaut kā. Jeb reiva pārtija video no 1997. gada. Žokļi kustas nevaldāmi! Kāpēc mūsdienās vairs nav šādu interesantu pārtiju? Parādiet man kādu subkultūru, kas ir saistītita ar substanču patērēšanu? Alkohols - garlaicīgi. Zaļais - pīpē visi. Psihodēlija - cilvēki, kuri ir zinātkāri/ziņkārīgi (nereti inteliģentāki par parasto druggie). Kur pārējās substances?

Apr. 23rd, 2014

gribas nodzīvot līdz vakaram. uzlādēt baterijas mazbišķiņ. un neņemt galvā savus mazos parazītus.

Dionīs, atpisīsies mož? Paliek pārāk daudz iemeslu, kad iedzert. Tad istabnieks vienkārši dzer un kā tu atteiksi, tad biedri jāsatiek un veikalā nav agdama tāpēc šņabis, tad diena vienkārši skaista vai arī kā šodien - atnāk kursa darba recenzija, un tajā redzu tik daudz jauku vārdu, ka pilnīgi jātver pēc kāda tilpuma.

Bet ziniet - man bez alkohola ir arī citas intereses. Tikai cibā diemžēl par to laikam nevar noprast

Nu vobšem, kā jau ierasts pie trešdienas, ieveļos es FN Motol traumu nodaļā, dakter's nekur nav redzams, toties māsiņa apsēdina, uz mirkli aizgriežas, tak kad pagriežas atpakaļ, viņas sejā ir aizdomīgs smaids, bet rokā — kārtīgs tāds elektriskais ripzāģis.

Gribēju sākt protestēt par kaut kādu acīmredzamu kļūdu komunikācijā, ka gluži amputācija man nebija nozīmēta, lūdzu pārbaudiet, vai tas jums ir tiešām manējais papīrītis, bet pirms paspēju vispār ko iebilst — sahujārīja to nolāpīto ģipša gabalu strēmelēs un atbrīvoja mani no pusotru mēnesi ilgušajām ciešanām. Srsly, jūtos kā sliņķis no episkā tv klipa, ziemassvētki, protams, ir biežāk, bet atgūt otru roku — nesalīdzināmi kļovāk.

P.S. Nē nu tas, ka pirms kustināšanas vingrinājumiem ir jāiešauj mazliet sīvais, tas nu tagad ir pilnīgi skaidrs. Problēma tikai, kā šis plāns ies kopā ar "vingrinājumus izpildīt 3-5 reizes dienā".

gribas kaut kādu pauzi no vīriešiem, ja godīgi.

summer is ready when you are

vakardien izbraukāju londōnas centru krustu šķērsu pareizās matukrāsas meklējumos. un tad vēl krāsojamo birstīti meklēju, tās iepirkšanā nākamreiz zināšu, ka derīgi nolīgt privāto detektīvu. vienā būts veikalā bija tik nenormāli smukiņa pārdevēja, ka es gandrīz pakritu, kad viņa pagriezās pret mani ar savu skaisto ģīmīti. viņas perfekti simetriskā mutīte ar breketotajiem zobiem informēja, ka nav krāsojamo birstīšu enīmōr, 5dien bija 2 pēdējās palikušas un tagad vairs nav nevienas. pēc brītiņa viņa pagriezās un nāca pie manis apukaļ, lai tā klusiņām un sazvērnieciski apjautātos, vai esmu mēģinājusi matus krāsot ar zobubirsti, jo it's essentially the same thing un drusku nosarka. paldies viņai par rūpēm, bet manā nu jau diezgan garajā pačkā ir pazuduši arī lielāki objekti par zobubirsti, tamdēļ dodu priekšroku kaut kam izturīgākam. tiku arī pie neutrogena's sejasziepēm ar visādiem citrusaugļiem. aj jezus marija, kur skaisti smaržo - citrusi, i lov jū do-smerķi. ja tas būtu socially acceptable, es droška staigātu ar apelsīn- un laimšķēlītēm nāsīs.

enīvej, tas viss ir meli par instagrammu. arī es diezgan ilgi ticēju, ka instagrammā ir vienas vienīgas bildes ar ēdienu un izfiltrētiem dakfejsainiem selfijiem, bet tās ir muļķības. esmu instagrammā redzējusi tik daudz skaistu un labu bilžu, ka vai jāspiedz. tas, protams, negadās bieži, bet tā dalīšanās mirklī un mirkļa iemūžināšana ārpus tavas mirstīgās galvas taču kaut kas ir, vai ne. tamdēļ dodiet man vēl ->

Poll #20035 instagrump
Open to: All, results viewable to: None

iedo' savu instagrammu

atnes kauko garšīgu - tas ir lielākais rēbuss, ko esmu saņēmis - kurš čorts zin, kas ir garšīgs?!

atcerējos, ka man taču bija tieši tāda lakatšalle, zaļi-zeltaina, kas piederētos šiem laikapstākļiem.
būtu labi, ja es atcerētos arī to, kur tā ir.

Runājot par literatūru, Astrīda Lindgrēna zināmā mērā rullē. "Brālītis un Karlsons" bērnībā mani tā aizgrāba, ka es izrakstīju no grāmatas laukā fragmentus, lai varētu nesāt līdzi kabatās, pati grāmata bija par lielu. Kaut kādi seši gadeļi tad bija. Sālsvārnas salas vasarnieki mani aizgrāba dažus gadus vēlāk, līdz pārrakstīšanai gan lietas nenonāca.

No otras puses, Ronju vecenīte varēja arī izlaist, brāļi Lauvassirdis bija pārlieku gōtiski un makābri, savukārt pie Mio, manu Mio man uznāca vēlēšanās dedzināt mājas un dziedāt jautras dziesmiņas. Nebija jau tik slikti, īvulais bruņinieks Kato un visas štelles, par to nekādu pretenziju. Moments, kas mani sarūgtināja, bija metode, kā to sīko murmuli apmācīja spēlēt Pāna flautu, vai nu kā to grabažu sauc. "Pajem to ķetnās un sasildi ar savu elpu". A pa purnu? Vēl varēja ieteikt "atrast Savu Centru", "ļaut sevī Uzplaukt Varavīksnes Dārzam" vai "Dabas Gari parādīs tev Pareizo Ceļu", idiots.

/pendžas intonācijā/ ja kādam sestdienas rītā nav ko darīt, droši var doties pie mums un piedalīties meža talkā. garantēju dafiga darba [jo īpaši privātmāju rajonā, kur pārdesmit metru attālumā no žogiem esošā iedobē var filmēt postapokalipsi] un savu nerunīgo kompāniju.

kopš kaut kur ir pazuduši vietējie mjanmieši [starp citu! pagaidām lielākais sezonas fail bija ieraudzīt, ka budistu karodziņi ir paplosīti un pabalējuši, un visu pārējo ir nomainījusi kārtējā 50. šašlikotava uz kvadrātmetru], vecāķos vairs nav nevienas talkas. porkē?
Tags:

tātad, es visu laiku esmu trenējusies Vohandu jautrākajai ieskaites klasei, bet neesmu piedalījusies!?
lietišķie pierādījumi )

Apr. 22nd, 2014

sakarā ar resnības un tizlības fakta konstatēšanu, cīņa tika sākta, vienā paņēmienā pieveicot pusotru stundu uz velo un knapas 30min skriešus. jūtos vēl tizlāka un resnāka. buuu!
toties tas saulriets reāli sper pa aknām un sirdi, brauc ar ģīmi uz rietumiem un kaifo. protams, protams, man tās oranžās brilles, tāpēc izskatās pēc fotošopa kvadrātā (Maļēviča kvadrātā), bet vienalga, baisīgi smuki.
a bet tagad visas veselīgās lietas, tur griķīši (ar krējumu), biezpieniņš(ar zapti), Ķelmēnu maize(ar sviestu un zapti)..

"biznesa klases dibens"

Kaut kad saņemšus un aiziešu uz reslinga treniņiem... VO! Gribu lai mani suplexo.

atgādinājums sev: beidz pisties un uzmet vismaz skici laulību līgumam.

work is the antichrist

vot tā ira, kad nokaunina rumpi cibās, tad pēc tam pačīkst, pačīkst un saņemās. 4dien pārvilkos no darba, iegāzos savā zvilnī un domāju, ka viss, mammīt, augšā jūs mani vairs nedabūsiet. bet karsta duša dara mirakļus, sakopos, savilku tīras mīkstas drēbītes, uzpildīju savu smuko lapsiņtermosu ar tēju un melno balzāmu un šāvu uz autōostu ar visām ķeselēm kamēr vēl nebiju pārdomājusi. un neko, pa ceļam pastrēbu karsto balzāmdziru un nākamā rītā visas zarazas kā ar roku noņēma. biju abzalūti samulsusi, kā tad tā, bet nākamā dienā nudien visu dienu hujārījām ar dēļiem un dauzījāmies, līdz vēlā pēcpusdienā es attapos, ka, eu, bet man tak bija mirstamais un plānā slimot un sērfot pa savām puņķu upēm, bet nekā. man bija lielisks 4diennieks. biju notingemā, biju arī mazmiestā gana daudz un redzēju daudz jaunu un pat skaistu vietu, redzēju filmas, uzhujārīju un konsumēju spejsmafinus - arī ciemiņi ēda un slavēja līdz uzgāja kosmosā neatvadījušies. dauzījos ar mincīšiem, pagatavoju spinātzupu un šokolādes kūku, iesālīju svaigu lasi, daspēlējāmies gičiņas līdz tulznām un lija tikai vienvakar, kas bija patīkami, jo tad varēja attaisnojošu iemeslu dēļ purniņu vairs ārā nebāzt. nespēju noticēt, ka tas viss salīda 4 laimīgās dienās ar visu pampšanu zvaigznītē līdz pusdienslaikam. ājā, un par starpai atklājām arī gaļascepšanas sezōnu.

un man ir jauna skaista screaming hand ķivere. also, no ķīnas atnākusī astrōlampiņa norāva jumtu. protams, ka izrādījās, ka viņa ir astronomically precīza ar visiem pulksteņlaikiem un virzieniem. tikos un tikos pagriez uz ziemeļiem un tur redzi tādu un šitādu zvaigznāju, wtf. gribēju kā parasti, sanāca labāk. draudziņš dienas divas skrūvēja to brīnumu kopā un tad vēl līmēja abažūru. talk about sexy lighting. un vēl viena gada produkta balva iet ārā dušas degunam - kopš šī gumijas drauga iegādes vēl ne reizi neesmu dušā iekāpusi bez smaida.

tā nu reiz ir vieda atziņa - nafig nekāpiet nekur un ne uz kā, ja tas neraisa smaidu