March 2016

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20

Aug. 30th, 2016

tik kruta bilde


traktors ar uzlīmi "apokalipses jātnieki"

atnāca abas asos kleitas, un viena no tām petite izmēros, otra, nezinu, normālajos?
uzminiet nu, kura der labāk? petite! visas līnijas ir tur, kur vajag, un pāršūt arī neko nevajag.
principā, ja man šitā nebūtu blakus divi apģērba gabali, tās atšķirības nemaz nebūtu tik pamanāmas, bet petite nudien ir teju kā uz auguma, kamēr normālais izmērs visur taisa ieloces.
šķiet, no seivlistes var ņemt ārā visus apģērbus, kas nav no petite līnijas. tomēr ir tajās izmēru grupās jēga, ir, kaut arī nesveru piecdesmit kilogramus.

Stikli, tieši tik vienkārši

"Un viņš dzirdēja vienu ziņu - nav nekā cita, izņemot dzīvību, un, ja kāds lūdz tev to atdot viņa vārdā, tad tas ir melis."

: par modes skatēm dzīvajā

It’s important for people who work in the industry. I don’t think it’s important for the world in general, to be honest. It’s interesting to present clothes to a small amount of people who are writing about it and the people who have to buy it. (c)

nu un tad vēl tā kritiski paskatoties uz saviem ieradumiem, šķiet, esmu atradusi vaininieku, kurš man met sprunguļus riteņos.
alkohols. pa nedēļas vidu glāze vīna šur, glāze šampja tur, kokčiks vēl kaut kur. un - voila! - visi pārējie veselīgie paradumi un sabalansētā ēdienkarte kaķim, sunim, un visam dzīvniekparkam zem astes.
tas ir pēdējais variants.

Aug. 29th, 2016

vakar man likās, ka es mainīšu savu dzīvi. šodien man liekas, ka varētu mainīt dzīvi, nolecot no kādas augstas vietas. norm.

a jūs varat bez šmaukšanās ar pirmo reizi pareizi uzrakstīt angliski čiuvauvu? upd. latviski, izrādās, esot čivava. baigi enerģiski jāizrunā, lai šādi izklausītos pareizi.upd 2. izrādās,ka pat d. māk. es esmu tāda lūzere.

ēm šitais tēn, pilnīga bezpriģelā iečekoju komentārus pie šī un kaut kā, nu kaut kā galīgi nesaprotu, kāpēc kaut kā par maz tur realitātes. nu tās, kurās arī mūsu sabiedrībā ir pietiekami daudz indivīdu, kuri uzskata par normu iekaustīt savas sieviņas bērniņu klātbūtnītē* vai pabāzt no skolas nākošiem sīčiem sejā savu erekciju, vai izmest dzīvniekus miskastēs, netīšām nomest zīdaini pa logu u.tml. vai arī ir vien izolēta saujiņa daudz-maz labklājībā dzīvojušu indivīdu, kas ikdienā patur prātā apziņu par to, ka līdz peachy-creamy sabiedrībai mums vēl ir ārkārtīgi tālu. es kaut kā esmu pateicīga šiem platuma grādiem kuros mani visvarenais kompjūteis ir ieskaitījis, man tiešām te patīk, un jo vairāk dzīvoju, jo vairāk patīk, bet nu c'mon, būsim godīgi ja, lūdzu, kas tā par romantiku, beidziet tak vienreiz. un vispār kāpēc cilvēki vēl aizvien tic, ka ir noslēgts, kaut kāds maģisks universāls līgums, kas saka, tā, lūk, izvēlējies piedzimt [koordinātas tādas un šitādas], tad aiziet, dod nuka mums mūžam uzticību šim te konkrētajam zemes pleķim un visam, kas tajā izdomāts, un vispār, cilvēks ja esi un vīrietis jo sevišķi, tad ij nedomā mīzt prom pie nekādām situācijām. ir gan tomēr universāli principi, kas paredz, to kāpēc nevar darīt sūdīgi citiem cilvēkiem, bet kāpēc šos divus tik ļoti jābāž kopā nu. un - kas vispār notiek?



*priekuļu, kas vispār izskatās pēc mierīga, zaļa ciematiņa, iekšējās drāmas jau vien ir labs uzskates materiāls tam, kā padomju paaudze vēl aizvien risina savstarpējās peripētijas un kā tās var atspoguļoties uz viņu bērniem, tā ka es pat negribu domāt, kas notiek daudz aizmirstākās vietās

Atcerējos, ka ir Spotify un tur ir salasīta liste ar mūziku. Tāda jauka atgriešanās. Sagruvušai atmiņai ir savas priekšrocības, visādi patīkami pārsteigumi

Moš man arī galvā kaut kas aug? Šorīt dodos uz darbu, viss tāds apzinīgs un laikus. Pa ceļam konstatēju, ka mājās palikusi vārtu atslēga. Nu, palika un palika, ko tur daudz. Pienākot pie ofisa vārtiem, atceros, ka darba dators arī ir mājās un tas ir nedaudz kritiskāks elements sekmīgai projektu virzībai. Tipu tapu mājās. OK, dators ir, varētu pie viena tās atslēgas paņemt. Tikai to nav nevienā no piecām parastajām vietām. Pārmeklēju neparastās, tad drošās, tad pavisam drošās vietas, arī tur nekā. Saprotu, ka vīri melnā tās man ir nospēruši. Iekāpju mašīnā un zemapziņa par mani apžēlojas, atgādinot pat to, kur es tas atslēgas piektdien iebāzu. OK, atslēgas mums ir, cik jauki.

Tad es iedomājos, ka man ir lieki daždesmit eiro, kurus vajadzētu iebāzt bankomātā, jo bankomāts neko neaizmirst, atšķirībā no manis. OK, iebāžu eiras makā un atkal dodos ofisa virzienā. Pusdienlaikā domāju realizēt bankomāta projektu, atveru maku, abet tur nenieka nav, un daždesmit eiro arī ne. Es nedaudz apraudos par šādu liktens triecienu un ēdu pusdienu picas šķēlīti, pārdomādams, kur tagad mani graši klīst.

Vēlāk izrādās, ka grašus kaut kādā apziņas aptumsumā esmu iebāzis nevis makā, bet somā. Karoč, širmis brauc ar pieaugošu paātrinājumu un drīzumā Āgenskalnu rotās tukls kungs bez drēbēm, kurš mēģinās noskriet piekto trolejbusu, jo tā kādreiz esot mamuti medīti.

lasu par to burkini furoru un nemaz īsti nezinu, kurai pusei pieslieties, ja nu man kāds jautātu.
viss tajā situācijā ir kaut kā galīgi garām. ar varu piespiest sievietei pludmalē izģērbties, ja viņa to nevēlas, ir viens.
a kādu apstākļu rezultātā tie burkini u.c. islāmticīgo sieviešu apģērbi viņām vispār ir mugurā, ir otrs.
tad vēl jāņem vērā, ka aizliegt kaut ko pats par sevi ir kaitinošs gājiens.
varbūt pašiem islāmticīgajiem jākļūst iecietīgākiem, ne tikai pārējiem.

lai nu kā tur būtu, skaties vien, četrdesmit gadus vēlāk jaunatne staigās visādās burkās, pateicoties modes mārketingam vien.
un tad būs, ka visaprākt burkas vien, kā savulaik ugg stila zābaki vai zemu nošļukušās reperbikses.
un tad mēs skatīsimies un viņiem skeptiski bakstīsim acīs, ka, rekur, a tu vispār zini burku īsto izcelsmi? tas tev nav nekas stilīgs, islāma valstīs tas sieviešu ķermeņa slēpšanai bija utt., uttjp.

Aug. 28th, 2016

ieskats manā oh-so-cringeworthy pagātnē

Es agrāk biju tik sasodīti nožēlojami smieklīgs cilvēks, skatoties no šī brīža skatu punkta. Saprotu to, ka, ja ne visi, tad noteikti vairums cilvēku dzīvē ik gadu nonāk pie, ja ne tāda paša, tad ļoti līdzīga secinājuma. Tas notiek cikliski, ik gadu pēc gada, un tad pēc vēlviena gada. Un izbeidzas, šķiet, ar nāvi. Sevis saudzēšanas nolūkā iztēlojos, ka tas ir viens no progresa nosacījumiem. Un tā arī varētu būt, jo pretēji - ja tu ik pēc posma neapzinies, cik ļoti esi sūkājis nēģera pimpi, tad, iespējams, sistēmā ir kļūme, vai arī tu vienkārši neattīsties.

Dievs, es laikam būšu apzināti izdzēsis no atmiņas visas tās humorously cringe-filled a la "Jaunais dzejnieks 2003" tipa pārtijus - esmu tos (vienā brīdī, esot kopā ar, iz citu vārdiem, nu-jau-diezgan-nožēlojamo Signi Pupiņu, kā Simčiks viņu dēvēja, mēs bijām regulāriķi šādos mazkalibra, bieži vien wannabe BETA, pasākumos) apmeklējis, taču atceros tikai šo piesaukto faktu. Un tieši tāpēc šie pasākumi noteikti manī nostiprināja manu tā jau stingro paškritiku, nu, redzot, cik ļoti tās aspektā feilo citi manai cīņu biedri (wahahaha, cīņu biedri, yeah right!). Es nekad neesmu mīlējis salikt kopā dzeju, taču proza ir kas cits. Kas cēlāks. Augstāks. Nākošā attīstības fāze.

Viena maza atkāpīte. Un pirms tās vēlviena - es ar to nelepojos, dies pasarg, taču dzīvē neesmu piepūlējies gandrīz nevienā brīdī, kas man ir prasījis piepūli, es neesmu piepūlējies. Ja vien par piemēru neņem manu fatālistisko nevēlēšanos apmeklēt trenažieru zāli kopā ar senci, kad man bija, nezinu, 14, 15, varbūt pat 16. Tas bija painfully torturous. Taču es to darīju, jo pretēji sencis uz mani dusmojās. Un šīs dusmas bija vispretīgākās, kādas man nācies saņemt no svarīga radinieka puses. Tās, pārtulkojot no "izjūtas" vārdos, izkalusās aptuveni šādi: "Paskaties tak uz sevi, resnais! Tu vēlies tik dirnēt pie tā kompja, spēlēt tās trulās videospēles, turpinot vispārēji regresēt, kamēr tavi vienaudži [mentāla liste ar viņam zināmiem draugu bērniem, kuri ir sportiski, "veiksmīgi", gudri un skaisti] dara lepnus savus vecākus."

Jā, es nekad neesmu darījis lepnus savus vecākus. Varbūt vienīgi tagad - ar mūziku. Taču mani nevar pie tā vainot, jo nekad arī neesmu centies (jau kopš tīņu gadiem dzīvoju ar daļēji destruktīvo apziņu - "es neprasīju, lai tieku radīts šajā pasaulē, tā kā neekspektē pateicību, bet drīzāk esi gatavs uzņemties par savu rīcību atbildību [,lol]"). Saprotams, ka atliek vien nedaudz pacensties, un arī šajā jomā var, kā saka, izspiest kaku "viens-divi".

Rezumējot: lielāko daļu dzīves gan savās, gan vecāku acīs esot "the underdog", es vienkārši izaudzēju biezu ādu. Un attīstīju spēju tuvu izcili melot. Vai šīs spējas man ir nākušas par labu? Faking neatbildēšu uz tik muļķīgu jautājumu.

dzeja, lol (jeb kāpēc dzeja pa lielam sūkā?)

mammai, māsai, sunim, kaķim,
strūklakai un saulessargam
biezputrai un ložmetējam
veltu šo
nevietā
novietoto
objeku

Visu cieņu Lietuvai. Izskatās, ka Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kas mūsu kaimiņu neuztver nopietni. Though one could argue - varbūt tieši Latvija ir vienīgā, kas uz visu skatās ļoti reālistiski? Redzot faktu, ka tāpat neviens te negrasās karot. Jūsu viedoklis? 

Īsumā, lai labāk saprastu: Lietuvas armija dabūja 88 jaunus pēdējās paaudzes kājnieku bruņmašīnas Boxer, kas ir paredzētas gan transportam, gan uguns atbalstam, spējot iznīcināt pretinieka vieglo un vidējo bruņutehniku, helihopterus un, protams, cilvēkus u.c. gaļas produktus. Savukārt, Latvija nopirka "bargain" preci - Britu CVRT (combat vehicle reconnasence, tracked) - sešdesmito beigās dizainētu, septiņdesmitajos ražotu, taču nekad nelietotu un uzlabotu līdz mūsdienu standartiem, cik vien tas ir iespējams morāli novecojušai tehnikai - ieliekot termālo/nakts redzamību komandierim, šoferim un lielgabala operatoram (tajos, CVRT aparātos, kas ir aprīkoti ar 30mm lielgabalu, proti, Scimitar vai Scorpion CVRT versijā). Vienkārši izsakoties, tādu CVRT neviena moderna armija nepirktu. Paši briti diezgan strauji septiņdesmitajos saprata, ka šī bruņmašīna nav diezko funkcionāla un sāka dizainēt Warrior bruņmašīnu.

meitenes VS sievietes un nevainības zaudēšanas problemātika

Goda vārds, mani joprojām rakstot nomoka viena* problēma(-s). Rakstu to, cerot, ka jūs man palīdzēsiet to atrisināt. Vārdu sakot, es jorpojām nezinu, kad man labāk rakstīt "sieviete" un kad labāk "meitene". Tikko atkal atdūros pret šo manu problēmiņu. Vēlējos uzrakstīt postu par to, kādā manierē man vislabāk patīk pisties ar ēēē, meitenēm?Tipa visas, kuras ir virs 18 ir sieveites? Vai arī visas, kuru, kā koledžzēni saka, celkas ir uzrautas vismaz vienu reizi? Vot, pastāstie man, meiteņsievas, kā tad man, puikam/vīrietim piedien rakstīt? Varbūt tas ir atkarīgs no konteksta, as in, ja lietoju vārdu puikas, tad attiecīgi - meitenes? Burtiski - torture through out my life. It sevišķi, kad pats biju nevainīgs (jeb mana celka nebij uzplēsta) - katru reizi rakstot "meitenes" man bija mazliet, mazliet bail, ka kāds t.s. seksa deģenerāts uzreiz man iebāzīs sejā, ka pats esmu puika, jo nēesmu ievietojis savu erekto dzimumorgānu vagīnā. 

Ja jau atklāti, tad... vairākus gadus - mijā starp bērna kāju un tīņu gadiem -, man bija izveidojies uzskats, ka būtībā jau nav svarīgi, kādā caurumā tu ievieto savu locekli uz x sekundēm ar nolūku zaudēt nevainību. Jo, sasodīts, kāda vispār varēja tolaik būt runa par emocionālo briedumu? Vienīgā asociācija ar seksu bija tāda pati, kā ar dročīšanu - ļoti, ļoti kaifīgi nobeigt, taču šajā gadījumā tā kā tas notiek iekš sievietes, tas ir daudz, daudz baudpilnāk. All in all sīkajiem, manuprāt, mentaļna ir mazāka šķirba (no pun intended) starp cilvēkvagīnu un dzīvniekvagīnu. Bet, nu jā, sīkie arī nesaprot, kāpēc tik būtiski ir zaudēt nevainīgumu. Es pavisam noteikti to sapratu pēdējais no sava bara, jo biju vispuiciskākais (kas ar gadiem, ieturot šo noslieci, varēja pāraugt par kārtīgu vecpuicinieciskumu, ja tā raksta šo vārdu, taču man pietika ar to hārdkōru, ko nodevu, būdams pre-teen gado; enough is enough).

* Patiesībā diezgan daudz problēmas, ja ieskaitam (-am) ortogrāfiju. Redziet, šis ir viens no retajiem aspektiem, ko skolā neizkopu, jo samierinājos ar 6-7 domrakstos/diktātos. Savukārt komatus apguvu, kā piedien, nevis tikai intuitīvi. Tas laikam tāpēc, ka tos tomēr ir vieglāk apgūt, jo lielā var "just", kur jāievieto komati. 

Es laikam Tevī iemīlēšos mazliet, kad atkal redzēšu.

Doma, ka pie manis vēl nav nonācis Tavs un Tavu vecāku un vecvecāku slimības vēstures izraksts, mani atvēsina.

A Shabbat elevator is an elevator which works in a special mode, operating automatically, to satisfy the Jewish law requiring Jews to abstain from operating electrical switches on Shabbat

ne tik sen, gaidīdama orderus nāknedēļai, aiz neko darīt gari un plaši izrunājos kādā cibā par veļas reklāmām un iecietību, bet te tad nu beidzot ieraudzīju, par ko izrunājos :D

https://lonelylabel.com/girls

srsly? pret šito māca iecietību? man vienai rādās, ka 95% no šiem beibēm figūras ir pilnīgi normz? (sākot ar 3. bildi) kāds ar kko tādu par kko arī komplekso? esmu pārāk labvēlīga? esmu resna cūka bez standartiem? kkas cits ar mani nav kārtībā? nē, atkārtošos, kāda hrena pēc iecietības cīnītāji māca man iecietību pret pilnīgi normālām lietām? es teiktu, ka viņi cenšas iedzīt kompleksos kādu, kam to nav - sak, visu mūžu domāju, ka esmu forša, līdz ieraudzīju sevi iecietības kampaņā ;((

davlātovs saka, ka nauda palīdz pārvarēt trūkumu.
te sāku domāt, ka es nekad neesmu sevi par trūcīgu uzskatījis. vienmēr šķitis, ka laiku pa laikam eksistē tāds īslaicīgs beznaudas stāvoklis, kas ir tikpat organisks kā mirklis starp izelpu un ieelpu. bet, protams, navdas nav!
naudai (tās trūkumam) ir ietekme uz raksturu, to laikam sauc - pārbaudīt ar naudu (jeb tās trūkumu).