June 2015

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
282930    
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20

Jul. 3rd, 2015

Mani sajūsmina, ka cilvēki [info]_redrum uztver nopietni... nevis kā lielisku trolli.

Jul. 2nd, 2015

Melanholija

Atgriežoties pie ieraksta “šī mulsionošā dzīve.” To pukstot, aizmirsu, ka konteksts jau ir manā galvā, nevis visās galvās, respektīvi, pilni pilnīgi kontekstuāls (kaut cik) minētais ieraksts būtu izskatījies kaut kā šādi:





mrrņerrvauva ^_^

Aj, Serbijas lauki; taa tak no shejienes vareetu arii nekur neizkusteet. Karuselji paakju nekurienee, visa taa aaraa-kopaa seedeeshanas kultuura, vai vai vai. A mums te 40 gadiiga rakija no Slobodana vecaateeva, buus arii kas zaljaaks. Riit jaatiek civilizeeti liidz Sofijai. Ja pamaniisimies pa slepeno tikt liidz Varnai un iesperties pie Sietinjas, naaksies luugt visiem sveetajiem lai pasaudzee aknas.

Bet pats galvenais, ko es šeit ieguvu, manuprāt, ir draudzība ar vienu britu meiteni. Okej, viņa ir pus-britu meitene, jo viņas māte ir poliete, bet tēvs brits, taču viņa ir british enough for me.

Kā es ieguvu šo draudzību? Visu laiku, kad viņa te bija (viņa ir gide, un gidi rotē pa muzejiem), socializējāmies. Un šodien, t.i., pēdējā dienā, kad viņa mani te redzēs (rīt viņa nestrādā), es tomēr saņēmos un pa vidu par visām sarunām par gandžu, illuminati, alus darītavām un citu bulšitu, pavaicāju: "Btw, what kind of boyfriend do you have [viņai ir latviešu bojfrends, kurš nez kāpēc viņu ir atvedis uz LV] - the jealous one or the one who allows you to befriend other men?" Viņa diezgan pārliecinoši teica, ka otrais tips. Tāpēc uzreiz fiksi viņas blociņā ierakstīj savu epastu un teicu, lai atsit jebkādu ziņu (viņai bija jāsteidzas, un es tā jau viņu aizkavēju - viņas darbs beidzas 1h ātrāk par manu).

Kā es sadraudzējos ar viņu? Vaicāju, vai viņa ir bijusi Kara muzejā. Viņa atbildēja, ka sen. Es uzreiz kā tāds pidarass teicu: "So we shall go there." Un viņa toreiz (tas bija pirms mēneša, pusotra) tikai pasmaidīja. Bet, iepazinusi mani, viņa šodien piekrita, un tāpēc principā es viņai iedevu savu epastu. Es arī mazliet jutu, ka viņai te nav daudz draugu. Un es esmu īsts latvietis. Es viņai varētu parādīt gan paradīzi, gan elli. Bet sākšu ar kara muzeju. Jo kas zina, moš man viņa nemaz nepatīk.

[maza piebilde: es negrasos viņu koļīt, jo viņai ir bojfrends, un es respektēju bojfrendus, kuri ļauj girlfrendiem iepazīties ar citiem džekiem, bet, nu, nekad neko nevar zināt, hahaha! nē, bet, nopietni, es esmu pietiekoši džentlmenisks (agrāk tāds nebiju, jāatzīst); tāpēc man, piemēram, besī tādi pimpji kā Simčiks, kurš, teiksim, vienreiz izdrāza vienu manu drušku, nu, pirms gadiem astoņiem - besī tādi kretīni].

Mana tiešā priekšniece teica, ka neesmu paredzēts šādam darbam. Ka esmu cilvēku cilvēks, nevis datu ievadītājs. Tā jau laikam sanāk. Viņai nav ne vainas. Ceru, ka šis muzejs prevalēs. Te visi bija diezgan normāli, atskaitot 2 meitenes - 1 blondīne ar tik skaisti zilām acīm, kura prot itāliešu valodu, un otra ir britu meitene, par kuru rakstīšu nākošajā postā. Ļoti žēl, ka nesanāca iepazīties ar blondo meiteni. Lai gan... pēdējās nedēļās man šķita, ka viņa vairs manī nav ieinteresēta. Es tādas lietas totāli jūtu. Savukārt britu meitene smaidīja katru reizi. Klasiski skaistāka ir blondā meitene, taču vienmēr ir patikušas meitenes, kuras neskaitās klasiski skaistas (nē, nu, labi, mazliet diršu, tā blondā meitene smaidīja tik ļoti izkausējoši).

Un es vispār neatceros cilvēku vārdus. Vispār. Nemaz.

Laikam cenšos sevi piemānīt. Jo es zinu, kā sauc to britu meiteni. Bet neteikšu (negribas, lai kāds pimpis saļečī viņai kārtējās stigmas par mani - jēziņ, kā es nicinu tos visus gļēvos aiz-muguras-par-mani-runātājus). Lai vai kā, zinu, ka tāpat tas notiktu, ja tam būtu jānotiek, jo Rīga ir maza. Un te ir maz britu meiteņu.

my work here is done, said jesus and left the building looking quite cool

Kopš rītdienas vairs nestrādāšu Okupācijas Muzejā. I was deemed by my sub-boss to not be the kind of person suited for this kind of job (foto negatīvu skenēšana, kategorizēšana, katalogu veidošana), bet es jau zināju, ka tā būs, jo es te pilnīgi pankojos, "filozofēju", teicu, ka šo darbu nākotnē darīs primitīvi roboti (smieklīgi, ka teicu to jau kaut kad 1. mēnesī), un tas, kāpēc vispār turpināju te strādāt bija fakts, ka ļoti vēlējos "pieredzi uz papīra", plus, iespēju iekotēties un tālāk strādāt tieši ar videoliecībām - transkribēt un tulkot tās angliski (te ir kaut kāda vienošanās ar Stenfordas u-v). Un galvenajai tulcei - ļoti jauka, diezgan veca kundze, kura iepriekš, šķiet, vadīja šo muzeju - patika mani tulkojumi, tā kā turpināšu te strādāt (bet tad, kad te tiks bišķi sakārtotas lietas; par nekārtībām klusēšu - to it kā nav, taču patiesībā ir, zināmā mērā ļoti lielas nekārtības taisa k-ce Z.Gaile, kuras dēļ 25000 EUR katru mēnesi aiziet pa tukšo, jo jāuztur divas telpas), taču uz, ē, aizmirsu, kā sauc to līgumu, kas ir temporārs un par gabaldarbiem. Jo te transkribējamais/tulkojamais materiāls ir tūkstošiem stundu apjomā, tā kā kaut kāds gandarījums man ir.

Vienīgais stulbi, ka nevarēju pastrādāt vēl mēnesi, tad būtu skaitījies, ka strādāju 1 mēnesi normālu darbu, jo līdz šim tas viss bija "pārbaudes laika" ietvaros (mani jau pārbaudīja patiesībā februārī, martā, aprīlī, kad strādāju te probācijas dienesta ietvaros; vismaz tā uzskatu). Un tad mana darba pieredze būtu 1 mēnesis, nevis "pārbaudes laiks". Bet, jā, šis darbs, ko darīju līdz šim, tiešām ir absolūti nepiemērots man. Es nezinu, cik garlaicīgam jābūt, lai mīlētu un darītu šādu darbu ilgi jo ilgi. Tam faktiski nebija nekāda sakara ar vēsturi, vienīgi tik, cik cilvēki, kurus "aprakstīju" un "skenēju", bija iz vēstures annālēm. Goda vārds, es daudz labāk taisītu maksimai reklāmas vai ko tādu. Bet, nu, kā saka - darbs ir darbs. Un tas mani izdarīja, hehe!

Biedri.

Jā, mēs klusējām, redzot netaisnību. Klusējot pacietām politiķu stulbumu. Klusējot pacietām viņu bezkaunību. Klusējot noskatījāmies, kā atkal un atkal, dažādos izsmalcinātos veidos, tika ierobežota mūsu brīvība. Klusējot pacietām savu bezspēcību lielo korporāciju alkatības priekšā.

Bet nupat viņi ir aizgājuši par tālu. Sasnieguši punktu, pēc kura revolūcija ir neizbēgama, pacietības mērs izsmelts, malā nedrīkst palikt neviens. Tas skar katru no mums. Mūsu vecākus. Mūsu bērnus. Katru.

Šī patvaļa ir jāizbeidz tūlīt.

Sealed Air Corp., the original seller of Bubble Wrap since 1960, is rolling out a revamped version of its signature product.[..] The inflated bubbles look much like traditional Bubble Wrap, with one key difference: They don’t burst when pressure is applied.

Jebšu neba smakris teju spēkratā, bet zustrene doršā.

Jauki.

A terrifying message of hope! /Homērs Simpsons/

Par to, kā radās nēģeri (bibliski). Mazliet gandrīz apdirsos. 

ko lai tādu sliktu par sevi pastāsta 2:

95 fakin % saderība ar partneri ģimenes dzīvē (tā saka cafeastrology, lasīt sikboju ir bīstami) un leopardkleita par 1 eiro.

agrāk es skatījos modes skates, sajūsminoties par tērpiem un domājot, kas gan tos vilks.
tad es uzzināju, ka tas, kas tiek demonstrēts uz mēles nemaz nav tas, kas pēc tam nogulst veikalu plauktos.
bet tad apskatoties mūsu veikalu plauktos pieejamās preces, tā atšķirība tomēr izskatījās pārāk liela.
un kā nu ne. tāpēc, ka ir arī tāda lieta, kā piemēram, m'oda operandi (ko nu es pētu style.com vietā) kur tu vari apskatīties uz tērpiem, kas ir domāti valkāšanai, un tur arī ļoti izpalīdzīgi tūdaļ redzamas cenas.
metallica teica "so close, no matter how far", ja?
nu, šis saka to pašu, tikai otrādi.

krāgas pēdējajā dienā es biju diezgan izbesījies no sagrieztās pēdas, tūristu pūļiem centrā un pilsētas trokšņa. bija jānosit pēdējās stundas līdz aizbraukšanai. man nepatīk pilsētu centri un ceļojumi vispār, jo unikalitāti neuztveru kā brīnumu, bet gan kā gadījuma raksturu, anomāliju.
tad nu es tur tāds klibojošs, sāpīgs, iesvīdis un pretīgs vazājos. tā riebās, ka izdomāju ko ieēst, lai uzlabotu garīgo. un iegriezos vienā krogusā.
neesmu veģitārietis, bet gaļu un ceptu neēdu, jo nepanesu pēcsajūtu. + vēl visā tajā stafā sapačkā kautkādus nitrātus, kas nogulsnējas pieres iekšpusē. krogusā paņēmu Ceptas Cūku Ribas. fokin dai! kas man bija galvā ienācis? droš, ka tie kretīniskie pavadoņi, kas daržeiz liek cūceklības darīt, droš, ka viņi pie vainas.
tad nu es ēdu, viss pretīgs, tās taukainās Ceptās Cūku Ribas ar pirkstiem, bļeģ, un domāju par nāvi. patiesi, es pieļāvu domu, ka nokritīšu un nosprāgšu te uz līdzenas vietas. no vispārējā riebuma un no neierastā ēdiena. viss nopietni. tikai ar kautkādu kaktu instinktu sev teicu - kārtīgi sakošļā, tad moka izšpruksi sveikā.
nekas nenotika, vakarā tikai mutē iesitās tā siltā pirmsvēmiena sajūta, bet citādi nekā.

mans vilciens vēl nav aizgājis

vakardien bija šovasar karstākā dienā šajkrajā, atļāvos pilnīgi darbā ierasties zandalēs. mana kaķutante janice ar partneri pēc darba pieteicās mani aizvest līdz vilcienstacijai, lai pa ceļam neieģībstu kādā krūmā. sirsnīgi pateicos un berzēju ķepiņas, jo domāju, ka nu tikai sprukšu nevis savā ierastajā vilcienā, bet vienā pirms, jo vakars vēl agrs. tomēr kā normāls happy-go-lucky, kas nebūtiskiem sīkumiem lieku uzmanību nepievērš, iekāpu kaut kādā pilnīgi nepareizā vilcienā. un pati vēl pa ceļam priecājos, kur brīnišķas ainavas aiz loga skrien, kur neredzētas! un ar otru aci tikām lasu ziņas telepurķī un tikai braucu, izrādās, nezināmā virzienā. kaut kādā momentā jau sāka tā kā apnikt braukt [karstuma dēļ, vilcieni paši ir viens pirmšķirīgs izgudrojums, prīmā] un tad pēkšņi nezināmā pieturā, kam chesterfield vārdā, gluži kā bērnībā kūpinātiem smēķiem, tomēr lecu ārā. tuvākais vilciens uz mazmiestu visu laiku kavējās un kavējās, nu tā, ka līdz riebumam - tip tūliņ tūliņ būs, mašīnists gandrīz vai jau glūn ap stūri, un tad pēkšņi atkal dāma skaļrunī saka, ka pardoņķe, vēl 2 minūtiņas. bet tā man bija maza bēda, jo man pa to laiku jau bija piekoļījies kaut kāds mazs puisītis ar lielu mugursomu, kurš ceļoja no pašas mančesteras, un priecīgs mani informēja, ka esot ļoti sasvīdis un studē reliģiju, biolōģiju un vēsturi. un tā viņš uz mani ilgi runāja kamēr es sajutos sprukās un sāku izveikt tādu ieturētu smōltōlku pretī. tā mēs tur notērgājāmies līki līdz beidzot pienāca viņa vilciens, uz atvadām teica, ka būtu lieliski mani vēl kādureiz satikt [18 gadiņi puisītim, ja], uz ko es teicu jājā, protams un pamāju ar rociņu. es gan viņam jau biju paskaidrojusi, ka esmu diezgan veca, bet viņš man tikai no platformas rādīja baznīcas šķībo torni un šarmēja ar savām vēstures zināšanām. atpakaļ ceļš bija gleznainu ainavu pārbāzts, pilnīgi gribējās citiem pasažierim dunkāt sānā un jūsmīgi sēkt uz loga pusi. secinājums tāds, ka taj's zaļās buktētās birojbiksēs tomēr kaut kas ir - izgāšnedēļ tām salutēja skinhedi, šonedēļ jau viens maziņš puisītis [sajūta, starp citu, drausmīga].

btw, orphan black jau esat redzējuši? par sensātu-kondensātu [sense8] toč labāks, vismaz 2 grami mazāk siera, lai gan tematika stipri līdzīga. 

Neciešu, kad lieto lielos burtus. Lasu tekstu, ok, autors tāds jauks cilvēks liekas, blabla, tiripiri un tad pēkšņi - "Cilvēks"! Vai "Dvēsele!". Vai vēl sliktāk "Tauta"! Pavisam drausmīgi -"Latvietis"!

Uzreiz top skaidrs, ka cilvēks nav jauks, bet ir visādām ļaunām īpašībām apveltīts un piens viņa/viņas klātbūtnē saskābst.

Tas atvieglo dzīvi visādos sasprindzinātos dzīves momentos, piemēram, vēlēšanas, iknedēļas pasaules ekonomiskā katastrofa vai visādu bēdubrāļu uzņemšanas kvotas Dānijā. Kā tekstā ieraugu nevietā, bez pamatojuma un izskaidrojuma lietotu lielo burtu, tā uzreiz saprotu, ka to rakstījis nejēga un pārstāju lasīt.

Jul. 1st, 2015

es zinu, ka esmu slinka un tā, bet kāds man varētu ieteikt kādu analogo fotoaparātu pirkt? vēlams- canonu, bet nav obligāti. galvenais, lai ir forši un skaisti. neko dārgu un smalku, bet neko arī pārāk trulu. tā, lai ērti vazāties pa pilsētu bildējot kaijas un tantiņas.

kāda jaunkundze paziņoja m., ka viņš ļoti labi izskatoties, Neskatoties uz to, ka ir vegāns (kuri ir staigājoši līķi obviously).

#save animals eat people

iztēlojos divas planētas kosmosā, kas nepielūdzami papeld viena otrai garām. pat tā, ka ar izsaucieniem ojojoj!, pat druku pirkstgalus pastiepj pretīm. ar kuslajām ķepiņām mēģina kautko iemest. tad pagriežas savā bezsvara inercē un jau pamana jaunu ojojoj!. rotē raibas bumbas melnā tukšumā, pa kautkādām orbītām un ap savām asīm. čīkst, pīkst, sporto un smejās.

Jun. 30th, 2015

debate starp mācītāju un Brazīļu LGBT asociācijas prezidentu