December 2014

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031   
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20

Jan. 31st, 2015

gribas iekāpt mašīnā un bezmērķīgi kaut kur vizināties, skaļi klausoties swh rock vai kaut ko tamlīdzīgu. līdz pienāktu vasara.

13. diena un ir iestājies apnikums. Vazāšanās pa naksnīgajām iestādēm vairs neiejūsmo (knapi iedabūju vienu aliņu un visu laiku sēdēju ar nelabojamu pokerface - par ko, protams, gruzīncilvēks nevar nemitīgi neizvaicāt un nepiepisties, tev besī? ko tik bēdīga? cheer up! -, kamēr citiem viens čačas šots pēc nākamā), hačapuri neesmu pieskārusies 2 dienas, bet viss, kas notika ceļojuma pirmajās dienās nu jau liekas nenoticis vai kā minimums izbalojis, lai arī cilvēki, pie kā viesojāmies un vietas, kur priecājāmies un skumām, joprojām ir tepat-tepat, dažu metro pieturu attālumā. Rādās, ka kaut kādā ziņā meiteņu aizbraukšana un Ivara un Co. satikšana, kā arī tas mazumiņš neiztrūkstošās un kaitinošās drāmas gruzīnu stilā uzlika normālu bloku praktiski jebkādai saiknei ar pirmās nedēļas ļaudīm un notikumiem. Tagad vispār nezinu, kā būt, kurp iet un ko iesākt. Bet Rīgā jau būs vēl grūtāk - lekcijas tomēr bija kaut kāds stabilitātes punktiņš visā tajā bezjēdzības juceklī, a tagad - sēdi mājās, raksti bakalaura vai vienkārši darbu, izej dažkārt laukā cilvēkos.. a ko vēl?

par mātēm, kas nogalina savus bērnus.

ir čupa norvēģu tautas pasaku ar aptuveni šādu sižetu: dzīvo māte un dēls (tēva nav nekad). dzīvo, dzīvo, tad dodas pasaulē. pasaulē satiek trolli. trollis saka mātei: a davai mēs tavu dēlu nozūmēsim, un es tevi apprecēšu. māte priecīga: a davai!

folkloristi, ko tas nozīmē? (ja atskaita to, ka norvēģi JAU TAD bija perversi un tā)

tiesības aizliegt tiesības nav nekādas tiesības

es, starp citu, zinu to ārsti stradiņos, kuru džims pieminēja savā lieliskajā un tik ļoti vērtīgajā rakstā. zinu arī, kā ir justies kā tādai ķekavas vistai uz kušetes, es tā jutos 2008.gadā. mans stāsts gan ir pilnīgi savādāks. es par savu grūtniecību uzzināju no sava vīrieša, manas pirmās mīlestības. viņš ir ārsts un nolasīja simptōmus no mana ķermeņa vēl pirms es biju paspējusi attapties [manā dzīvē viss ir otrādāk]. es nebiju pārliecināma un viņš man nopirka 2 grūtniecības testus. diena, kad es ieraudzīju tās 2 fokin' svītras uz testa, bija viena no drausmīgākajām dienām manā mūžā - tā bija apokalipse, kas paredzēja pilnīgu manas, un tikai manas, dzīves sagraušanu. aborta iespēja pat netika izskatīta, vīrietis bija priecīgs - laimīgais jaunais tēvs. viņš gribēja, lai mans ķermenis viņam iznēsā vēl kādus 4 bērnus. es biju tikko no videnes un iestājusies universitātē, un mana dzīve bija beigusies. es gan visu laiku dzīvoju tādā vieglā nolieguma miglā, pa kluso turpināju pīpēt un stiklainām actiņām vērties tālēs zilajās, cerībā, ka no realitātes var kaut kā pamosties.

ginekolōģe apstiprināja, ka esmu stāvoklī un es pierakstījos uz saglabāšanu. jo man taču bija visi pareizie apstākļi. nu, izņemot to vienu - ka es nebiju gatava un negribēju kļūt par māti. par manu grūtniecību zināja un priecīgi spiedza tikai pāris draudzenes, kurām es pieklājīgi smaidīju un iekšā klusiņām smilkstēju un miru. jo mana pirmā mīlestība būs mana vienīgā, mana jaunība ir beigusies, es būšu ieslēgta kaut kādā drošā suburbian cietoksnī, kur es drīkstēšu piederēt tikai viņam un es vairs nekad nevarēšu būt viena.

man rīgā bija ģim.ārste, kas bija mana ārste jau no agras pamatskolas, nāca vizītēs pie manis mājās un bija radījusi man kaut kādu draudzības un mātišķuma ilūziju. pierakstījos pie viņas, lai pajautātu, vai varu iet pie viņas uz novērošanu. viņa dusmīgi mētāja pa galdu papīrus, teica man, ka esmu par jaunu bērnu taisīšanai un, sašutumā par manu naivo ierosinājumu, paziņoja, ka viņa "jau nu gan nelīdīs, kur viņai nevajag". hujārīju ar ričuku caur āgenskalnu, lai gan milzīgo asaru dēļ neredzēju vispār, kur braucu. bet man bija pohuj, man šajā pasaulē tik un tā vairs nebija vietas - es vairs neesmu es, man vairs nav tiesību, bet ir tikai pienākumi, esmu noreducēta līdz savai dzemdei un tās saturam, es būšu māte un nekas cits.

pāris nedēļas vēlāk man sākās asiņošana. es piezvanīju ginekolōģei un viņa man asi atcirta kaut ko no sērijas, vai es galīgi stulba esot, viņai tagad zvanot, un ka jāzvana pa taisno ātrajiem taču. bet es neticēju, ka ir noticis kas nopietns, jo nebija tā kā filmās. man nekas nesāpēja un asiņošana bija minimāla. es sakrāmēju somu un gaidīju ātros. vīrietis bija aizņemts un varēja mani satikt tikai nākamajā dienā. to visu dienu un nakti es slimnīcā biju viena. pie tās pašas miesnieces kundzes stradiņos. par laimi manu SA konstatēja cita ārste. viņai bija patīkama, mierinoša balss, lai arī viņa nerunāja lieku un neizteica līdzjūtību. otru ārsti, to raupjo sievu, es necitēšu. pēc brīža es jau biju zem narkōzes un pavadīju nakti slimnīcā, guļot milzīgā asins peļķē - uz jautājumiem par to, kas ar mani notiek, daktere miesniece man asi atgrūda, ka viss ir pareizi un ko tad es sagaidu, viņi taču mani "tikko ir iztīrījuši". sorry i asked.

atgriešanās dzīvē nebija viegla, jo kāds mani kaut kur bija redzējis un kāds kaut ko kaut kur bija dzirdējis un cilvēki sāka uzdot neadekvātus jautājumus. ģim.ārste piedevām izpļāpājās par manu grūtniecību manai mātei. netīšām, but the damage was done. vairākus mēnešus pēc visa tā murga mani vēl konfrontēja māte un man bija jātiek galā arī ar to - ar no pārpilnības raga birstošiem pārmetumiem par manu noslēgto dzīvesveidu un mātes krišanu histērijā par to, ka viss par mani jāuzzin no svešiem. viss, ko es varēju teikt, bija, ka viņai par to vispār nebija jāuzzin un tā vispār nav neviena darīšana, tikai mana un mana ķermeņa. un par to uzzināja tieši mana māte, protams - cilvēks, kurš nekad neko neļaus tev aizmirst un mierīgi dzīvot tālāk.

labi, detaļas un visi tie blakusapstākļi nav svarīgi. galvenais ir tas, ka es tam visam gāju cauri viena pati, nobijies naivs skuķis, un man tā arī neizdevās to savam vīrietim piedot. nepagāja ne gads un es jau biju citā kontinentā laimīgi iemīlējusies citā vīrietī un man bija pilnīgi cita dzīve. es nekad nedomāju par savu nevēlamo grūtniecību kā par bērnu, kā par reālu cilvēku. ar to mana pieredze krasi atšķiras no daudzu citu sieviešu pieredzes. mana grūtniecība sevi pārtrauca pati, es noteikti neesmu nekāda ezotēriķe, bet tobrīd domāju, ka tā bija diezgan lōģiska mana ķermeņa reakcija uz tam atņemtu brīvību. vēl tikai bija jāiemācās sadzīvot ar kaunu par to atvieglojuma sajūtu, ka caur kaut kā nāvi es esmu atguvusi savu dzīvi.

mans sakāmais ir tāds, ka es jūtos vainīga tikai sevis priekšā - par to, ka es biju jauna, dumja un ļāvu sev to nodarīt. man toreiz vajadzēja paņemt manu dārgo aiz pautiem un pieprasīt abortu, bļaut un pretoties, pieprasīt viņa klātbūtni slimnīcā, aizstāvēt savu brīvību. vislabāk par izsargāšanos vispār noteikti būtu palīdzējusi iemīlēšanās pilnīgi citā cilvēkā [ironizēju, ja nu gadienā nav skaidrs]. man tajā tumšajā bezmiega naktī stradiņos bija gana daudz laika pārdomāt dzīvi, gana daudz laika maisīt šo ūdeni ar eļļu - vainas un atvieglojuma sajūtas.

toties tagad es zinu, ka nekad vairs nebūšu tik gļēva; tagad es zinu, cik dārga ir brīvība. es mīlu savu dzīvi un mīlu pati sevi, un neviens vairs nekad manā vietā neizlems, ko man vajag vai nē un kā būtu pareizi. kad ar savu tagadējo draudziņu diezgan svaigi bijām sākuši draudzēties, bija reize, kad mans cikls bija nogājis no sliedēm un es biju stāvās šausmās, ka kaut kas varētu būt nogājis greizi un es varētu būt palikusi stāvoklī. draudziņš man zvanīja nakts vidū, jo savā internetvēsturē bija ieraudzījis manis gūglētas vietējās abortklīnikas un, protams, gribēja zināt, vai man gadienā nav viņam kas sakāms. alsō, vai es viņu uzskatot par pilnīgu sūdu, mēģinot visu šo atbildības nastu uzkraut sev vienai pašai. tas bija vairākus gadus atpakaļ, bet es joprojām atceros to mīksto drošības sajūtu, kas mani pārņēma klausoties viņa balsī un dzirdot viņa sacīto. jā, man nav tam jāiet cauri vienai pašai un jā, jebkurš mans lēmums ir labs, jo tas ir mans. tas, ka man ir attiecīgie orgāni, nekādā veidā neuzliek man automātisku pienākumu kļūt par māti. man ir arī cita vērtība, piemēram, intelektuālā nevis tikai kaut kāda miesiskā, bērnus iznēsājamā. caur mani nevar dzemdēt nedz vīrieši, nedz valsts - tās ir eksluzīvi tikai un vienīgi manas tiesības un ir neapstrīdamas, punkts un basta.

Aizmirsu, ka būtiski tomēr, tāpēc šovakar fiksi uzknipsēju:

Istabas, ko izīrēju, fotogrāfijas:
1) http://img.photobucket.com/albums/v230/ulvs/IMG_0309_zps6377864f.jpg
2) http://img.photobucket.com/albums/v230/ulvs/IMG_0310_zpsb6d2da79.jpg
3) http://img.photobucket.com/albums/v230/ulvs/IMG_0311_zps1f6138c5.jpg
4) http://img.photobucket.com/albums/v230/ulvs/IMG_0312_zps51e4ef97.jpg

Viss redzmais, atskaitot datorkrēslu un datoru, piederas pie istabas.

varbūt tamdēļ, ka vēls, bet nevaru pabeigt domu - vai un kāds tieši ir gaumei sakars ar sirdsapziņu?

Jan. 30th, 2015

wolf totem

https://www.youtube.com/watch?v=_njcSmLYe6o

patīkams pārsteigums, biju domājusi, ka nedzemdējušām nespīd:

Saskaņā ar likumu "Par seksuālo un reproduktīvo veselību", ķirurģisko kontracepciju var
veikt divos gadījumos:
­ ja sievietei ir vismaz 25 gadi, un viņa ir devusi rakstisku piekrišanu sterilizācijai
­ ja ir kādas medicīniskas indikācijas (arī sievietēm, kas jaunākas par 25 gadiem), ko apstiprina
medicīnisks konsīlijs, kura sastāvā ir ginekologs, urologs un divi citi ārsti. Un arī tad jābūt ir
rakstiskai pacientes piekrišanai

domāju, tā ir laba opcija sievietēm, kuras ir pārliecinātas, ka nekad, nekad nevēlas bērnus.

tas pēdējais Louis C.K. Live at the Comedy Store ir ļoti. man vajag smieties, es reti smejos.

piespraužu lentīti

tādus rakstus varbūt nevajag parādniekiem, kas tad viņiem tās skrūvītes iemetīs atpakaļ. bet gan sievietēm, kuras sabiedrības apziņā acīmredzot nepastāv. kaut gan mēs visi labi zinām, cik viņu mūsu patiesībā daudz. 


un tāpēc džims ir varonis.

es domāju, ka cilvēki var būt pret abortiem. pret SAVIEM abortiem.
tāpat kā pret homoseksuālismu. Savā guļamistabā.
pret ko tikai klusiņām un pieklājīgi nevarētu būt. pret visu.

varbūt tas nav godīgi, pieļaut izņēmumus. bet man liekas, ka šis tas būtu pelnījis publisku neiecietību. neiecietība, piemēram. vai stulbums.

šodien noslēdzam sesiju, un aš vai pašai gribas sev paklapēt pa plecu aiz lepnuma - beigu galā, tīri neslikti sanāca. priekšā divas nedēļas bez uztraukumiem par skolu!

p.s. čāpstinātāji autobusos, ēdiet klusāk!

Vakardien biju uz "Birdman" un sapratu, kāpēc tiešām šo filmu nevajag skatīties mājās, ja vien Tev nav vismaz vidējas klases filmu zāle. Operātora darbs vienkārši norauj jumtu. Plus Nortons dod uguņus.

"es negribu būt tava lelle"

nu vot tā, prijehaļi, liberasti, ne. draudziņš vakardien kautrīgi apjautājās, vai man nebūs iebildumu, ja viņš pa vasaru ies modernajā baletā [trauslas balerīniņas cilāt, kārumnieks tāds]. es tikmēr iešu stenēt un cilāt dzelžus ar citiem večiem. apdraudēsim tradicionālās vērtības kopā! /eju pastīties, vai man jau nedīgst ūsas

citās ziņās - darbā karoju ar vienu slinku franču jenotu, kas tur visus ar savu šarmā apvedis ap stūri. es tur esmu tikai trejas nedēļas un tiešām negribās nākt virsū kā tādam dirsīgam viesulim, bet cieši klusēt arī nespēju. priekšniecība ir šausmīgi jauka, bet disciplīnas viņu aģendā nava nemaz un tad es jūtos arī vainīga par to, ka es piepišos, jo tas nav mans darbs un kāda man galu galā starpība. bet starpība man ir, jo tas ir darba ētikas jautājums. nav man jāizsmeļ svešas savārītās ziepes un jāsit plaukstiņas par to, ka krītas darba kvalitāte tikai tamdēļ, ka viens trollis ērti iekārtojies un iekasē tādu pašu algu kā man, kamēr es velku gan savu, gan svešu vezumiņu, mkēj. šobrīd huiņu apkaroju tīri sievišķīgiem līdzekļiem tb drusku viltīgā morālterōra veidā - nekaunīgi skatos kolēģim uz pirkstiem un publiski veicu ne pārāk glaimojošas piezīmes viņa darba virzienā [nu, tur tā skaļi un domīgi "tu vēl neesi pabeidzis to un šito?!" un tml.]. priekšnieks uzslavēja, ka mani cipari strauji šonedēļ gājuši augšup, uz ko es atbildēju, ka var daudz vairāk izdarīt, ja frančupuikam neļauj nodarboties ar viņa usual bullshit. neviens, saproties, nebija pamanījis, ka viens cilvēks sēž un nekā nedara, tikai viltīgi izokšķerē vieglākos darbiņus [piņķerīgos dāsni atstājot kolēģiem, man tātad], kas ienes fiksus rezultātus un pārējo laiku simulē vieglu aktivitāti un pielien priekšniecei izliekoties par nevarīgu bērnu [šis ir extra bweh]. the struggle is real, though - vai es tiešām gribu indēt lielisku, bezrūpīgu atmosfēru? un vai es pati gadienā neuzprasos uz bullying apsūdzībām? nemeklēju nedz kašķi, nedz izdevīguma, bet par idiņu zem citu svara izliekties arī nesmeķē.

Jan. 29th, 2015

Jagged Alliance FTW

Atgādinājums sev: Ja sāksi spēlēt Jagged Allaince 2 v1.3 + kādu modu, uzliec 1.3 fanpatch opcijās, lai iekarotajos sektoros ātrāk trenējas milicija (jo spēle tāpat ir sasodīti grūta un laikieilpīga), plus, varbūt noņem nesen ielikto (jā, 2000šo gadu vidus spēli joprojām apdeito fani) suppression effect, kas spēli padara vēl grūtāku. Ak jā, Off - enemies drop all gear. And ON - tons of guns.

That said, es dievinu "grūtas" videospēles un spēles vispār(ne tādas, kas ņirgājas par spēlētāju, bet prasa attiecīgu prasmi atrisināt noteiktu problēmi), taču JA2 jau tā ir viena no grūtākajām spēlēm, ko esmu kādreiz paspēlējis (katru reizi tiku līdz 1. pilsētai, un apnika, jo, teiksim, pēdējoreiz nevarēju atrast mācītāju). Off - enemies drop all gear.

http://www.theguardian.com/us-news/2015/jan/29/hipster-churches-sillicon-valley-evangelical-new-home

+14. Sēžu uz soliņa, baudu sauli un vajfaju. Taisi vai žēl, ka pagājušās nakts hosts no tā, pie kura mitināšos šodien, dzīvo vien 2 kvartālu attālumā - iemesls vilkties uz centru tik jaukā dienā nenāktu par ļaunu.

Vakardien kāds gruzīnu mākslinieks man bārā sāka liet vīnu, jo es zināju, kas ir Alvis Hermanis. Viņš arī zināja un vispār palīdzēšot organizēt Garās dzīves izrādi Tbilisi. Pēc tam nonācu ļoti trashy amerikāņu bārā, kur ilgi runājos ar beļģu redaktoru, un visiem nez kāpēc riktīgi cepīja lingvistiskie jautājumi. Neapnīk tā Tbilisi, nu neapnīk.

juniverss ir uzklausījis manas lūgšanas un mūsu mazajā ciematiņā beidzot atvērsies drogas!
(lai viss būtu līdzsvarā, aizvēries vienīgais diennakts veikals kafūzis, kur naktī varēja nopirkt alkoholu.)

vakar ķīmoķoju ar varu (vara pulvera masa), amonjaku, etiķi un vel visādam lietām. labi, ka to visu ir iespēja iespundēt istabā ar atvērtu logu. šorīt tur bija kaut kas smirdīgs un pleķaini zils.. :)

man ļ. patīk joga, bet kardio (tas ir, nosvīst kā cūkai un aizelsties) patīk vairāk, nekā sēdēt lotosa pozā un sūtīt mīlestības starus (bet atkal skriet man šķiet tik gar-lai-cī-gi; ja skrietu no maniaka vai pakaļ ēdienam, būtu cita lieta).

diezgan jēdzīgi ieteikumi, kā gūt vairāk kačkas no ikrīta (nu, vai ikvakara) jogrosmes:
http://www.quickanddirtytips.com/health-fitness/exercise/can-yoga-get-you-fit?page=all
(īsumā - sveiciens saulei un varoņa pozas ir mūsu viss)