March 2016

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20

Jan. 22nd, 2017

ja esat izraēlā, piekāpiet

https://www.facebook.com/events/262505234184060/

ierakstīšu arī te. jocīgi, kā mainās perspektīva, mainoties... well... perspektīvai. nebijis manis vjetnamā, skatoties apocalypse now, nekad neaizdomātos par to, vai tādas ciltis un "mežonīgums" maz raksturīgs vjetnamai vai pa taisno izķerts no heart of darkness, neaizdomātos par mazajiem fona vjetnamiešiem (nez, viņi visi patiesībā filipīnieši?), kuriem piemīt tāds kviecošs primitīvisms, kuriem visā filmā, šķiet, nav neviena teksta, kuriem filmā vispār nav īpašas nozīmes, un arī par to, ka tas, kas 1902. gadā būtu piedodams domāšanā, ir daudz apšaubāmāks 1979. gadā, un pavisam traks 17. gadā, tomēr cilvēki droši vien to tā nebūt neizjūt.

vjetnamiešiem riebjas tā filma. kas, protams, ļoti saprotami. taču sākumā varētu padomāt pavirši- a bet kāpēc, viņa taču parāda baltā cilvēka cūcību un nepārākumu, bet -bulšit - viņa kā reiz parāda to, ka baltais cilvēks tic, ka viņa cūcīgums un viņa ciešanas ir īpašākas, smalkākas un sarežģītākas.

tā ir mana ceļošanas īpatnība, mani absolūti neinteresē redzēt, mani interesē saprast. tā tas vienmēr bijis, tāpēc es emirātos vēlajos padsmit nešaubīgi esmu gājusi līdzi visādiem tolaik aizdomīgiem tipiņiem vārdā muhamedi, tāpēc es parīzē sēdēju ar bezpajumtniekiem pie sanmartēna kanāla un kurināju ugunskurus, tāpēc es nekad neesmu izvēlējusies nesarunāties, bet esmu izvēlējusies neiet iekšā tadžmahalā, neaizbraukt līdz piramīdām, jo tā bija jauka diena lasīšanai, un tamlīdzīgi.

šis kino tūrisms ir īpaši interesants, it sevišķi, ja filma skatās no ierastā lenķīša, bet tu skaties graustu miljonāru mumbajā un diezgan konkrēti sāc tvert, kas nav lāgā.

atgriežoties pie apokalipses. tas ir maigi neērts un maigi iedomīgs lenķis, par kuru atkal var domāt vairākos slāņos. jo arī man piemīt sajūta, ka "es zinu labāk".

kuš, es sev saku. tu neredzi plašāku bildi kā citi. tu redzi citādāku bildi. kuš.
Tags:

Es esmu deģenerāts.

ak vai, es tikko sapratu, ka nav "he's looking at you, kid", bet ir "here's looking at you, kid". pārlasīšanās dzīves garumā.

the odd one out that fits in

vakardien visu dienu dročīju, kur man būs lielisks vakars vienītī, jo puikas brauca pie rosa vecākiem vakariņās, bet tad izrādījās, ka arī es esmu ielūgta un pēc ilgas spirināšanās no manas puses un neverending guilt trip'ošanas no puiku puses tomēr piekritu un aizbraucām. varbūt es netieku pāri tai kognitīvajai disonancei, ka tā nav mana ģimene, but it feels so right, nezinu. rosa vecāki ir teh bestest. vakardien cita starpā ieminējos, ka rosa brālim gregam foršs rokaspulkstenis un vai gadienā nav austrijas armijas, uz ko rosa tēvs leca kājās un izskrēja no istabas never to be seen again gluži nē, bet atnesa man no seifa tādu pašu, pavisam jaunu un svaigu, 1999.gada ražojuma. viņam seifā esot kādi desmit, katram gadījumam. es, protams, aiz sajūsmas elsu un nespēju noticēt, ka viņš man vienkārši to pulksteni atdod [situācija, saprotiet: meklē amazōnē kaut ko, ko nevari atļauties, paraudi un aizmirsti un tad tas nokrīt no gaisa]. vēlāk pieļāvu vēl vienu kļūdu un apjautājos, kur palikusi mazā aveņkūciņa zem teļļuka un viņš mums izstāstīja pilnīgi visu par savu nākamo kodēšanas projektu. rosa mamma savulaik mācījusi kodēšanu un tā iepazinusies ar rosa tēvu, vai nav mīļi? viņi sarunājas maz, bet īsos asprātīgos teikumos un šķelmīgi viens uz otru smaida, viņiem mājās viss ir nenormāli kārtīgs un efficient, viņi kopā iet uz sportazāli [esot izmēģinājuši arī pilates un rosa mamma - zumbu], garos pārgājienos un reizi nedēļā uz kīnō, un kopj savu mazo kotedžu kalnos iekš peak district - nekā idilliskāka manas acis nav skatījušas.

kas smieklīgi, man puikas nesen jautāja, vai man vispār mēdzot būt mēnešreizes, uz ko es drusku aizvainotā izbrīnā atbildēju, ka jā un regulāras. izrādās, puiku limitētā pieredze ar lorenu bijusi tāda, ka sievietes taj's sarkanos datumos metot lietas pa gaisu un daudz bļaujot. man moš kaut kas ar hormōniem nav vai kā, bet es vienmēr esmu vienlīdz nihilistiska mieramika. puikas uzdod daudz smieklīgu jautājumu, bet kriss joprojām man no rītiem pienes kafiju gultā, līdz ar ko grēks sūdzēties :)

alsō, novilku hidden figures un the girl with all the gifts, prognozēju, ka ieiešu nirvānā pēc abām <3

Kukaiņi ir tik faking kruti. Tā lapsene ir totāls psihotropais aģents.

-ko tu dari?
-dusmojos.
-par ko?
-es biju tviterī, palasīju šausmīgi asprātīgos komentārus par sieviešu gājienu.
-neej tviterī.
-bet es gribu strīdēties!
-tu zini, ka nav jēgas. nevienu tur tāpat neinteresē pretējās puses argumenti, interesē tikai asprātīgākie veidi, kā norādīt, ka kādam citam nav taisnība.
-un tas vēl ir tikai labais tviteris!
-kas ir labais tviteris?
-burbuļtviteris. nosacīti saprātīgie cilvēki.
-vienkārši neej tviterī.
-labi, es iešu dzīvot tālāk burbulī un skatīšos feministu televīziju.
-nu, lūk!


taču runājot par svarīgo, ja es turpināšu būt slima un mierinājumam iekšu klepošanas ārā starplaikos ēst saldumus, es drīz būšu īsta feministe, jo īsta feministe ir resna feministe, to mēs visi zinām, un, ja mēs to nezinām, tad edijs majors tviterī to ir gatavs mums pavēstīt. toč laikam nevajag iet tviterī. man jau tagad der bikses, kas neder d. viņš visu laiku atkārto "gurni", bet es zinu, ka tie nav gurni, tās noteikti ir manas pasaules beigas.

vakar piepūtu 140 balonus, šodien sāp vaigu muskuļi. es nemaz nezināju, ka tādi ir.

audzēju matus un tie ir tajā ševeļuras stadijā, kad vairs nav īsi, bet aiz ausīm vēl nevar aizbāzt. risinājums - cepurīte visu laiku.
par to sieviešu maršu.
prieks par sabiedriskām aktivitātēm, bet neredzēju nevienu plakātu pret alkoholismu, kas ir liela sieviešu problēma. ne jau, ka dāmas dzer, bet tieši viņas no tā cieš. mātes, sievas.. junaited, teik ouver!

Jan. 21st, 2017

Meitene ar "Rokas ..." plakātu ir Antonija?

Jan. 20th, 2017

Lords of Acid - You Belong to Me

Esmu apslimis. Bet vismaz ir, ko pīpēt, un šobrīd tāpēc velku Morrowind: The complete collection + Overhaul 3.0. Viena no manām mīļākajām spēlēm. Daudz labāka par Obļivionu un Škairimu.

Tomēr apbrīnojami, kā cilvēki pie visa kā pierod.

Lūk, baltie mēsli, aukstums, visa pārējā šitā ar ziemu saistītā huiņa. Nedēļām jau velkas, nedēļām!, laikam pirmā tāda ziema, ko es šeit redzu. Nu un neko. It kā paburkšķu pieklājības pēc, bet kaut kāds jau pofig iestājies. Ikdiena un neizbēgamais ļaunums.

Vai urbšana atkal jau. Vakar, teiksim, pārmaiņas pēc neurba. Vai es metos jums to priecīgi stāstīt? Nē, pierasts jau bija.

Vienīgais, ar ko nespēju samierināties, ir fakts, ka jāstrādā, lai pie naudas tiktu. Ikdienā, pie tam. Tur kaut kas ir nepareizi jau pašos pamatos.

Par ko ārsti mums nestāsta.

Šodien par pasaules ķeizaru tiek iesvaidīts Sātana mazbērns Donaldiuss Trumpuss. Ja rīt pamostaties pie izkusuša Ziemeļpola, pret sienu apsitušamies meksikāņiem un ar pierē ietetovētu svītrkodu, nebrīnieties.

akjel, tas mirklis, kad sāc darbā klanīties vienkārši tāpat, it kā būtu skolas laikā atpakaļ, tikko paēdis pusdienas un programmā ir kāds īpaši garlaicīgs priekšmets.
vot, tas mirklis ir tagad.

varbūt dēļ tās indes, ko man salika uz zobiem, varbūt tāpēc ka pretī sēž krievi, bet kokosriekstu kafija garšo pēc salda šņabja. jābrauc mājā, jātaisa pelmeņi latviskie un pavasarruļļi āzijiskie.
sēžu un domāju, vai cilvēki ir liekuļi vai man arī nav sirds. es nespēju no sirds kērot par vairāk kā dažām dvēslēm, bet kaudze cilvēku paijā visus. iespējams, cilvēki vienkārši dažādi. ceru.

Jan. 19th, 2017

Burvīgs slāvu maskulinitātes pielūdzēju radīts hiphopa/psy-core gabals. 

 Man visvairāk patīk lirika no 01:58 minūtes.

piesienu arī šeit sarunu ar savu pagājušā gadā vismīļāko mazā izmēra cilvēku.

Sejas un auguma nākotne

Vai jums ir tā, ka, skatoties uz jaunām sievietēm un vīriešiem, jūs prātā vizualizējat, kā šis konkrētais sejas un auguma tips izskatīsies pusmūžā un vecumdienās?

... vēl pirms es apņēmos kļūt par minimālistu.