November 2014

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
      1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30      
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20

Nov. 23rd, 2014

ne tikai es, arī žurnāls žirafe "lesbiete" raksta ar "z". kur tik nevar smelties mierinājumu.

*atcerējos par to, skatoties mašas bildes. maša ir tāda meitene, kuras dēļ varētu mainīt seksuālo orientāciju uz visām citām. un to nodomāju jau pirmoreiz viņu ieraugot. tāds trauslums, tāds spēks. nekad ar viņu īsti neesmu sarunājusies, pārlieku bail bija, viņa likās pārāk noslēgta, likās, ka, ja tu kaut tikai izskatīsies runājam kaut ko viņai netīkamu, viņa dos iekšās ātri. un smaidīja reti, toties - kā smaidīja. un smalciņas meitenes ar kamerām un apgriezieniem vien liek nodomāt visādas baigas lietas. bet jā, tik smuka kā maša man liekas vēl tikai madara. par mašu kaut kad dzirdēju, ka viņa tā kā pavisam oficiāli dzīvojot kopā amsterdamā ar draudzeni. varbūt tās ir kaut kādas baumas, bet nu vienalga. es reiz redzēju mašu raudam, un tieši tāpēc, ka tas nebija pa īstam, es viņā drusku iemīlējos.

likās, ka šī būs pavisam bezjēdzīga svētdiena, bet tad es uz ielas redzēju andri keišu (briesmīgi gribu viņu sev kaut kur uzprintēt), mazus puikas ar zenītiem, vairākus un laimīgus, un nopirku šokolādes kalendāru ziemassvētku gaidīšanai. ā, un tad cits puika teica telefonsarunā: no vienas puses tev ir taisnība, bet no otras - nav! man likās, ka šis, vot, varētu būt pasaulē universālākais arguments. un sagribējās uz kaut kādiem sviestainiem bāriem. tādiem, kur skatās hokeju vai tamlīdzīgi.

tematiskā lilit. vakar nopirku, lai izlasītu JJ interviju. sen nebiju lasījusi, agrāk nelikās tāds sviests, laikam tāpēc burn your tv & shit. pie sviesta pierod. tagad, kad lasu tikai ziņas, klubu un šad tad RL, tīri smukumam, vienkārši met no kājām. it sevišķi, ja tu iedomājies, ka vīriešu žurnāli būtu piemēsloti ar septiņpadsmit tūkstoš savārstījumiem par tēmu "kā pareizi viņu paturēt, auklēt, audzināt un kniebt".

ko mēs varam šai numurā iemācīties no sofijas lorēnas? nopietni, nevis re, jums raksts par lorēnu, pizģec ku smuka tante vēl aizvien, bet gan to, ka, ja tu esi uzaugusi bez tēva, jāprec veci vīrieši, bet, ja ar, tad tikai jauniņi. vai to, ka krāpt drīkst, bet vajag pa kluso, tad viss būs eleganti. ā, un jāizvēlas, karjera vai bērni. citādi būs daudz spontāno abortu. "zvaigžņu mācības" raksts saucās.

un tad mans absolūti mīļākais raksts par to, ka visas kuces, izņemot tevi.

"sievieti ar citām sievietēm vieno nevis kopīgs darbs, bet kopīgs ienaidnieks. viņas savā cīņā ir gatavas iet līdz galam - līdz sāncenses iznīcināšanai. (..) sieviešu draudzība gandrīz vienmēr ir vērsta pret kaut ko, parasti pret citam sievietēm, kuras izrādījušās pārāk tuvu barotavai."; "kāpēc neiepirkties kopā ar draudzenēm? Jo viņas tev ieteiks nopirkt visaseksuālāko apģērbu no visa iespējamā."; "ja draudzene apgalvo, ka "banāli un vulgāri", tātad jāņem ciet, vīrietim patiks."; "lai uzliktu meitai galvā bezlaulības vainagu, pietiek ar vienu skaudīgu māti, kura formē viņas attieksmi pret vīriešiem."

es vairs nevaru aizmigt, neko arī nevaru padarīt. un man nav draugu. tikai vīrietis, kas tā mīl savu darbu, ka gribas viņam sist pa seju aiz skaudības. bet nevar, jo viņš, loģiski, ir darbā. tāpēc es tagad dzeršu. un vairs šeit neko nerakstīšu, apsolu.

labāk par filmām. zvaigzne, krievu filma. rusalkas režisore, man liekas, ka viņa nupatās tapa par manu iedvesmu un rolmodeli. tik cilvēcīgi, tik smieklīgi, tik aizkustinoši. un tā beigās iedeva pa galvu. ka filmas varoņi var tevi nokaitināt, bet beigās tu viņiem piedod. tu esi smalki apčakarēts, rusalkā tieši pietrūka tās apčakarēšanas. bet citādi motīvs tas pats naivums lielpilsētā neizdzīvo, bet vērot tā īso pastāvēšanas brīdi ir bezgalīgi traģiski un valdzinoši vienlaikus. mana favorīte no festivāla filmām.

tā. izrādās, ka O. draudzene ir pievienojusies tam pulciņam, kas par mani ir izdarījis sliktos secinājumus. un, godavārds, es tovakar to jutu, bet man tiešām likās, ka piedēvēju sev par daudz nozīmes, pat kl. jocīgi skatījās, kad aizrādīju, ka man liekas, ka tā meitene tikko izskrēja no bāra manis dēļ.

ne sūda. tieši tā esot bijis. un tinu un tinu to filmu atpakaļ, un tā arī līdz galam nesaprotu, kāpēc. jā, pļāpāju ar O. stipri vairāk, bet for fuck's sake, mēs esam draugi, kas nav redzējušies gadu. un viņa ir mazs, burvīgs radījums, ko es tiešām nepazīstu, par ko mums runāt? man bija draugs blakus, dieva dēļ.

un tad depo uz sasodītu sekundi pieeju bērnības draugam, tur burtiski pēc minūtes meitene demonstratīvi viņu apķer un ar skatienu vien izslēdz mani no šīs sarunas. un es arī paklausīgi tipinu projām. srsly, bļaģ, ko viņām liekas, ka es izdarīšu? samirkšķināšu acis un viņu rūpīgi būvētās attiecībās -bladākš- sabruks.

ikreiz, kad šito jūtu, eju, mēģinu runāties, saku, ka, re, paskaties, nu nevajag man neko, nu nepaņemšu neko, c'mon. un tad vienmēr lielas acis - ko tu, tu ko? es taču nekad nedomāju, ka tu ko tādu...

tad nokaunos. par egocentrismu, par paranoju. trīs dienu laikā pie manis atnāks info, ka, lūk, es esot čūska (jūs esat mani redzējuši? to haotisko vārdu čupiņu, kas savāra sūdus, tikai tāpēc, ka nav sociāli adekvāta? manipulatīva čūska, lol).

nu nestāv vīrieši rindā, galīgi nestāv. protams, kaut kādā līmenī tas glaimo, no otras puses, nezinu. es laikam īsti nemāku sarunāties, to ko daru, to laikam saucot par flirtēšanu?

vakardien kaņepē ievēroju glītu divdesmitgadnieciņu no alūksnes. mana lielā vājība, jauni naivi puisīši no laukiem. piesēdos blakus, sāku pļāpāt.

-tu viena?
-(pārkāpu sev pāri kādus sešus metrus. pirmoreiz dzīvē saņēmos.) nē. tas ir jā, bet es gaidu draugu.
-ā, tad man laikam jāiet.
-jo nav cerības ar mani pārgulēt?
-nu nē. tas jau nav tā, ka... ļoti samulsa. mēs varam vienkārši parunāt.
-taču ej, ja tu gribi.
-nu nē, tad tu domāsi, ka gribu tikai ar tevi pārgulēt.

sasmējos. un norunāju kaut kādu pusstundu. viena no nedabiskākajām sarunām bārā manā dzīvē. bet viņam patika led zeppelin un bija tāds deguntiņš kā no amerikāņu deviņdesmito pusaudžu seriāliem. tā laikam neskaitījās flirtēšana. tāpēc tik nedabiski likās.

t. teica, ka man to vajagot uzprintēt uz krekliņa. nevis kaut kādu stulbu "empātiju". hmm. "es tiešām tā vienkārši sarunājos. mans mērķis nav nocelt tavu vīrieti." šausmīgi gari sanāk. un diezgan pastulbi.

kl. ir tik ļoti pieradis, ka es ceļos darba dienās un viņš guļ līdz diviem, ka šodien, kad viņam bija filmēšana, ar misijas apziņu pamodināja mani. septiņos. un pats aizmiga ar labi padarīta darba sajūtu. nu neko. cēlos, modināju un pārliecināju, ka šoreiz uz darbu ies viņš. aizmigt, protams, vairs nespīd.

jē, vī kainda fain.

(lepni) A man priekš maketa atsūtīja uzņēmuma logo EXCELĪ. Failā ar nosaukumu, citēju, "Trademarc".

Tur pat ir divas versijas. Lielāka un mazāka.

Jā, šī ir pirmā reize.

Nov. 22nd, 2014

pārīši / ieeļļoti / piens un šokolāde

izgāzu sūri grūti mizotu un grieztu sīpolu pannu uz grīdas. Sakasīju visu atpakaļ pannā ar cerību, ka karstums nogalinās manu nākotnes 3 gadus smadzenēs dzīvojošo lenteni. Garšīgi un grīda bija tik tīra, ka pat nekas nešņirkstēja.

nu, ar, piem., šo trakumu ne salīdzināt: http://www.youtube.com/watch?v=GEpJdHS1pV0

tas džeks, kurš bīda vēdiskos attiecību noslēpumus (sievietēm - saldumi un gari svārki, vīriešiem - putra un cienījams stāvoklis sabiedrībā), tagad ņem 7 eiro no cilvēka par tematiskām lekcijām.

Labdien, ar jums Vistu speciālista literatūras apskata lappusīte, šodien pievērsīsimies detektīva žanram, kā arī netipiski bieži pieminēsim Hariju Poteru. [info]rediiss, tu mūs dzirdi? Pēdējā pozīcija priekš tevis varētu būt ņaška, man šķiet.

Neinteresantas piezīmes )
Tags:

kāds mani nevēlas šovakar piedzirdīt? vēlams - publiskā vietā, bet var arī citādāk.

lielisks un pārāk garš pusdienu pārtraukums, kur visādas pērles bija, manas mīļākās laikam paliks:

first sort out of your own shit and only then make NEW shit. /skaidrā viss vienkārši nav tik vienkārši

mazliet nomierinājos. un, starp citu, tas teikums, kas man lika mazliet nomierināties, droši vien otram sarunu biedram paslīdēja garām.

merry no-pants-day!

grupai tranzīts totāli bija taisnība, kad ralfiņš dziedāja, ka visam jābūt līdzsvarā, aiz tam tad man ir gan labas, gan sliktas ziņas. sliktās ir tādas, ka pērkot taluonus z-svētku saulainajam atvaļinājumam, man neienāca prātā, ka vissarežģītāk būs nokļūt no manas muhosranskas uz birmingemu nevis no jūkejas uz kontinentu. 25.decembrī, izrādās, nav neviena paša vilciena vai autobuša uz birmingemas lidostu, prikaļi? mkēj, brauksim ar taksi tad jau, jo paši nestūrējam un neviena stūrējoša draudziņa, kam varētu mūs uzticēt laicīgi kaut kur nogādāt, arī nava. toties labās ziņas ir tādas, ka meklējot mums jumtu virs galvas malagā un rokoties cauri visai tai huiņai, atradās tomēr arī viens dimantiņš. mums uz pieci dienām būs pašiem savs dzīvoklis, e.g. no-pants-day errday, kas nemaksā pat pilnas 200 mārciņas. tagad vēl tikai jāizdomā, kā tā prātīgāk iepakot mūsu skeitamdēļus, jo lidojumā no portō uz londōnu, kāds ļoti laipni atļāvās mums nopizģīt foršo siksnu, ar kuru mēs dēļus toreiz sasprādzējām. un jāmeklē atkal smōlprints par oversized luggage, jo cik lidsabiedrību, tik tikumu. un tad jau viss, lokam zeķes, gludinam peldekostīmes un gūglējam, kā spāniski ir 'potenta zālīte'.

tirgū noskōroju vislielāko avokādō, kādu jelkad esmu redzējusi, černobiļas lolojums gatavais, bet izrādās, ka no jamaikas. principā nopirku, lai pārnestu mājās un paņirgtu kopā ar draudziņu. bet nu jau esam ņirguši savas dienas trejas un jātais' kaut kas no viņa augšā. šodien tātad chicken quesedillas ar guakamoli un salsu un skābo krējumu. draudziņam laikam kursabiedrs šodien nāk ciemos, kas nozīmē, ka ejam uz kīnō un pēc tam hujārījam mortal combat un heroes VI uz projektōra līdz spēku izsīkumam.


pētījums par to, vai skropstu audzētājs ar sarkanā žeņšeņa ekstraktu ir efektīvs, ir noslēdzies ar to, ka manas skropstas nudien ir/izskatās garas, neatkarīgi no tā, vai zem tušas ir uzklāts pagarinošais praimeris no estē lauderes vai nav. vai tās ir garākas, nekā bija, pirms es sāku pieaudzēt skropstas - vells viņu zina. laikam vajadzēja tās kaut kā nomērīt, bet, taisnību sakot, izskatās, ka tās ir tikpat garas, kā ar 10mm pieaudzētajām (kad uzkrāsotas), bet tikpat labi tās varētu būt arī tikai manas iedomas.

2007. gada bezpirkstu pase mazliet raizē, vai nebūs problēmu, lidojot uz D-ameriku.

Ir lietas, kuras labāk neredzēt. Teiksim pilnīgi sūdīgu filmu, kurā vienā no galvenajām lomām nez kāpēc ir Šarlote Ginsbūra. Sāpīgi, bet neko. Pēc kino gājām meklēt, kur paēst un nonācām nočņikā Būda. Situācija tāda, ka tur ap plkst. 21 jau bija divi kritušie, viens no apmeklētājiem mums nocēla VISU desmaižu šķīvi (pareizi, kāpēc ēst ja var neēst, vai ne?), bet dažas minūtes vēlāk būdīgs krievu biznesmenis sāka dziedāt karaoki.

Man liekas, ka kaut ko tādu nav viegli pateikt. Skarbs raksts*.
http://www.theguardian.com/commentisfree/2012/aug/15/i-wish-my-mother-aborted-me

*es neesmu drošs, vai skarbs ir īstais vārds. Gribējās teikt skaudrs, bet tad sapratu, ka nemaz nezinu, ko nozīmē "skaudrs". Nu katrā ziņā rakstā ar 100% fokusu izlasīju katru vārdu, tas virsraksts likās tik nereāls...

runājot par sestdienas darba stimulatoriem, grūvšārkā sērč "feel so good" un "play all", ne viss tas muzons cepī, bet nu tīri idejiski.

ļoti patika The Wolf Of Wallstreet narkotiku ainas

no tām nicorette košļenēm paliec mundrs tākā tāds tarakāns izbāzt galvu no alas un gribēt zināt.