March 2016

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20

May. 26th, 2016

nē, es reāli nebiju novērtējusi tolstoju )

bezjēdzīgu faktu vācelītei: es un haruki murakami, izrādās, izvēlamies vienādus no name sporta apavus. čo, ja tajos var noskriet 100 km, tad zemē metami nav. vispār ļoti patika*. viss šis "es skrienu maratonu katru gadu-bet nu jau man ir pāri 50, un rezultāti sāk pasliktināties, spēku ir mazāk-tāpēc esmu pārslēdzies uz triatlonu, iemācījos pareizi peldēt un plānoju piedalīties iron man'ā" ļ. iedveš cerību.

*what i talk about when i talk about running

mamma stāstīja par vienu amizantu mākslas darbu - performanci. cik noprotu, tas noticis cēsīs vai līdzīgā kultūras mazpilsētā. uz izsludināto notikumu salasījušies ap 50 cilvēkiem, bijusi vasara, silta pēcpusdiena, zilas debesis un mirdzēja saule. publika - lielākoties pensijas un pirmspensijas pāri, bet inteliģentā spārna, pāris mākslas entuziastes, kāds nejaušs garāmgājējs un pāris meitenītes no viet. māksl. skolas. žanra klasika. tad iznācis mākslinieks palielas telpas vidū, novilcis bikses, notupies un izkakājies. piecēlies, uzvilcis bikses un aizgājis. tā arī bijusi visa māksla.
klausīties šo stāstu bija ļoti aizraujoši.

pārliecību, ka kaut kas dzimumdalīšanas domāšanā ir pakaļā, šo pārliecību atceros dabiski sevī ieplūstam kopš pāris gadu vecuma. līdz ar pirmo "meitenes tā nedara", līdz ar pirmo neļaušanu gulēt kopā ar brālēniem, jo puikas un meitenes vienā gultā neguļ, ar pirmajām spēlēm "mājās", kur man bija jāpaliek šķūnī un jāgatavo ēst un es spītīgi brēcu, ka fuck you, kāpēc es nevaru būt vīrs un iet uz darbu, principā visās tajās lomu rotaļās man šķiet, man baudu sagādāja tikai tad, ja pie sievietes lomas pienācās arī upura loma,

(es gan, jāatzīst, septiņu gadu vecumā, visticamāk pārlasījusies bēniņu žirafes un princeses + meksikāņu seriāli, ļoti centos ieviest sadzīvē rotaļu "spēlējam izvarošanās", kur idejiski kādam būtu man jāuzbrūk, bet citam jāizglābj, bet citi bērni snobēja lielisko spēles ideju, un augstākais, ko dabūju, bija spīdzinošā kutināšanas spēle, kur jāiztur minūte nekustoties, vai arī jāatzīstas noslēpumā, bet enīvei)

piemēram, nolaupītā žurnāliste no motopelēm, kuru uzstājīgi pieprasīju arī piesiet pie krēsla, jo citādi nav pa īstam. visādi citādi, taisīju izsmalcinātas histērijas katrreiz, kad man lika darīt meiteņu darbus, un malkas ciršana vēl aizvien ir sūri grūti izcīnītais darbiņš, kas sagādā nenormālu prieku arī tāpēc, ka cīņa par cirvi bija diezgan pasmaga. un tad izdomāju sev mierinājumu: a sievietes kāzās var vilkt jebkādu kleitu, bet vīriešiem nabagiem jāģērbjas par pingvīniem defoltā. bet jau pēc pusgada izdomāju, ka, fuck it, es savās kāzās gribu pingvīnkleitu, bet vīrs man būs baltā uzvalkā, vienkārši lai citādāk. sešu gadu vecumā. man nav ne jausmas no kurienes tas viss līda ārā, bet līda tikpat ātri kā veģetārisms, raudot par mirušām vistām pusdienās, pieaugušajiem par milzīgu uzjautrinājumu. "napaga cālītis, kāpē tā jādara cālītim" ar pilnu muti pinkšķēja penija.

lasot rudevskas murgus, vispār jebkurus murgus, ka mums tagad atņems ģimeni vai kaut ko par vīriešiem lupatām, jo sievietes stipras, pohuj, kuru no sūdiem, iedomājos, ka var taču šī netaisnības sajūta iedzimt arī pretēji iekšā. grūti to iztēloties, bet varbūt ir skuķi, kas, jau piedzimstot, līksmi vicina rozā vagīnas pa gaisu sajūsmā. un bārbijas izmanto, nevis kā es, izpētot visas fiziski iespējamās seksa pozas, bet pucējot un šrubējot viņu mazās vanniņas. varbūt dažiem bērniem ir dzimums. un vēlāka apziņa, ka to kāds grasās "atņemt", tā ir tikpat kodīga un savā ziņā pārspīlēta, kā iedzimtā sajēga par dzimumu pilnīgi lieko nevienlīdzību?

tagad nekad vairs nebūs tik slikti, cik varētu būt, jo vienmēr varēs uzlikt portishead sos. pēdējoreiz man bija tāda sajūta, dzirdot scalas creep.

skudriņcoveri, vēlams kino, laikam vispār ir vienīgais, kas man spēj iesist pa smadzenēm mjūzikvaiz, dzirdot pašpirmoreiz.

ja neskaita mīlas vasaras rītu pirms pāris gadiem un the gaslight anthem national anthem, bet tas tikai tāpēc, ka lija un dziesma skanēja no atvērtas mašīnas tālumā, par kniebšanos naktī atcerējos tikai es, neviens cits, un es biju pat nevis nelaimīga, bet tāda kā sasalusi, lai vēl neļautos tam nelaimīgumam, sastingusi visādu neizbēgamu sāpju priekšā, atsakoties šamējās laist iekšā, un tad tā dziesma, kad tu skumji ej meklēt pats nezini ko, bet droši vien jau tualeti, jo skan vārdi i already live with too many ghosts un es domāju, ka, bļā, jā, un tad viņš dzied, ka
and i can't stand the weather, no i never liked the rain, man līst visādi sūdi uz galvas, domāju, jā, vecīt, jā, you get me, "now she just screams how i promised her more than this", totāli, un tad viņš dzied tālāk, tad viņš mani mierina, pa visu stāvvietu vai kā nu to festivālu minipārkinglotu sauc "Whatever gets you through the night", un viss, man vajag zināt, kas šo dzied, pagriežos, metos pie tās mašīnas, man pastāsta, mājās, protams, neatceros neko, tikai rindiņas

she used to look so good in that red dress, un gūglēju ilgi un pacietīgi, lai saprastu, ka nekāda red dress nebija viss.

kāpēc to stāstu? no reason. pretīgs laiks.

May. 25th, 2016

Ek, kā viens cilvēks var no sevis nogurt.
Tags:

Archive - Again (Long Version)

Opā, izrādās visu iemīļotas liveleak.com jau pāris gadus pieder RT - t.s. proputinskajiem medijiem. No ogrish līdz free journalism to propaganda. That's internet folks!

https://www.youtube.com/watch?v=ID4tWZ4_iK0
Tags:

pusē stiklos iekšā. nedrīkst tik alkatīgi rīt grāmatas. gribas kaut ko ar ledu, gribas atgulties un lasīt tālāk.

kafija un montāža. tagad.

kaut kur pasaulē būs tāda vasara, kur šūpuļtīklos starp sienāžiem, vardēm vai vēl kaut kādiem romantiskiem mošķiem drīkstēs izlaisties un priecāties, bet vēl ne, vēl ne.

un vispār - kā lai iemācās tā mierīgi, ar baudu, tā it kā laiks tā vien negaidītu tādus brīžus, lai brutāli apčakarētu?

Man telefonā ir kontaktu saraksts "stirniņas ar kurām pavārtīties". Ne jau zem tāda nosaukuma, protams

nekad nav bijuši šitik īsi mati )

Dārgā Gūgle. Ja tu lasi šīs rindas, un es zinu, ka tu lasi šīs rindas, man tev ir viens it kā nesarežģīts jautājums.

Bļaķ, KĀ?

tad es vakar braucu vilcienā, skatījos uz visiem tiem kokiem un pati sevi satraucu, ļaujoties domām par to, cik gan īsa ir dzīve.
savas pārdomas noslēdzu ar kaujiniecisku: fuck it, pietiks žēloties. life's too short. time to lose that weight.

TF2 dzīvo

Atvainojos par šodienas spamu (tik sasodīti nogarlaikot mani var tikai slimošana), bet nevaru sagaidīt TF2 jauno apdeitu. Spēlē esmu ieguldījis 2000h, kas patiesībā nav tik daudz. Kāpēc nevaru to sagaidīt? Tāpēc, ka beidzot tajā būs matchmaking un uzsvars uz competitiveness. Un man kā medic main (tas ir, mediķa klase ir mana galvenā klase, kamā esmu ieguldījis vismaz 1200h) kompetetīva vide ir absolūti esenciāla, jo PUB mačos visiem pofig par šo svarīgāko TF2 klasi. Tā ir svarīga, jo bez mediķa spēle principā ir one big stalemate. Kāpēc man tā fascinē šī klase? Tāpēc, ka, viens, tā ir visvienkāršākā, taču the most hard to master (jo tik daudzpusēja - tavos pienākumos ietilpst bezmazvai pilnībā pārskatīt, kas notiek pretinieka komandā, esot tālu, tālu pa gabalu no viņiem, visu savējo hīlošana un overhīlošana, un everything in between).

Līdz šim esmu uzturējies semi-pro serveros (kritzcast, hampshire heavies, bet nu tie ir miruši, tāpēc matchmaking ir esenciāls TF2 nākotnei), un manas prasmes cilvēki patiesi ir novērtējuši. It kā jau nav grūti notēmēt uz friendly un piespiest MB1, bet paralēli ir tik daudz svarīgi aspekti, kā sevis pozicionēšana (jo tev ir tikai 150 HP, bet citām klasēm, ko parasti izmanto - 175, 200 un 300, atskaitot vienīgi skautu un spiegu, kuriem ir 125 HP). Labi, nemaz neturpināšu tālāk. Because much nerd.

Bļaģ, jāuztaisa kaut kāda feika, bet rentabla kampaņa indiegogo un jāsavāc viss piķis. 

/inb4 noone ever will give me money for my potential projects

maksātnespēja ir nauda par brīvu

Šonakt murgoju 38-39 grādu temperatūras murgus. Savai draudzenei I sapnī iesitu pa sejiņu. Tas man ir kaut kas totally novel. Es pat sapnī biju tik šokēts, ka esmu spējīgs uz kaut ko tādu, jo realitātē, uh, realitātē esmu tik tālu no kaut kā tik pretīga (tik pretīgas rīcības), ka, šķiet, kad sapnī to izdarīju, realitātē, guļot gultā, visi muskuļi sarāvās krampī. 

Ziniet, kā es saslimu? Lietojot faking telefonu, kas bija iekritis podā (podā, kur nebija nedz čuru, nedz kaku) un pēc tam izņemts no rīsu trauka. Vairs nevaru uzrakstīt sms, bet vismaz varu saņemt zvanus un piezvanīt. Kaitinoši ir tas, ka kopš jaunā gada esmu nokāvis 4 lētos telefonus (tāpēc uz dārgajiem nemaz neskatos, jo nedēļa no rokām telefons man izlido aptuveni vidēji 5 reizes).

Visu nakti bija tāda kā maiga migrēna, kas tagad pierima. Klausījos Džeka Londona audiogrāmatas (jo nevarēju paskatīties ekrānā). Ek, Džeks Londons. Uzreiz atceros sevi 16 gadu vecumā, kad lasīju desmitiem sējumus ar viņa kopotajiem rakstiem. Mani vienmēr ir fascinējuši unforgiving ziemeļi. Tāpēc viens no mīļākajiem īsstāstem ir mazliet banālais "To light a fire". 

Citās ziņās. Tagad, kad galva var teikt vairs nesāp, izdomāju, ka jāsāk lasīt likumi, kā zināšanas man varētu noderēt. Un, smejies vai nē, šoreiz tas ir Maksātnespējas likums. Jā, man ir līdz galam neizkalti plāni šajā aspektā. 

spiegi/aģenti-provokatori starp mums, bēdziet, sargiet savus bērnus!

Es nekad nebūtu domājis, ka rakstīšu šos vārdus, taču Ždanokai, šķiet, ir taisnība jautājumā par aģentiem provokatoriem slash spiegiem. Par to rakts valsts kvalitatīvākajā ziņu portālā

Ar šādu cilvēku sadūros pirms gada, strādādams Okupācijas muzejā. Tā kā biju viens no retajiem ar fluentu inglišu, kurš bija uz vietas, mani izsūtīja foajē parunāt ar vīrieti mazliet pēc 30, kura balsī bija manāmi saklausāms britu akcents. Viņš acīmredzot domāja, ka ir nonācis LV fašistu midzenī, tāpēc visi jautājumi bija par to, ko "mēs, fašisti" (piedodiet, man arī kontekstuāli riebjas vārds "fašisms", taču šajā diskursā mūsu draugu dēļ tas ir vietā) domājam par krievu un nepilsoņu situāciju valstī.

Es, godīgi sakot, pirmajā mirklī viņu uztvēru kā parastu žurnālistu (viņš teicās esam no kaut kādas random mediju apvienības - īpaši nepievērsu uzmanību, bet vajadzēja, sasodīts, vajadzēja). Pastāstīju, ka "patiesībā jau nav tik traģiski te, visi dzīvo puslīdz saticīgi, un, jā, ir kaut kādi pseidoradikālie elementi, bet tas viss ir sūds, jo tādi ir katrā valstī, it īpaši tajās, kas ir bijušas PSRS sastāvā". Tad es sajutu, ka mana pārlieku brīvā un draudzīgā attieksme could be the undoing of me, un kļuvu mazliet aizspriedumaināks. Jo tie jautājumi patiesībā bija ar tādu kā savādu piegaršu - it kā viņš vēlētos dzirdēt tiešām to, ko viņš vēlas dzirdēt. Un tā, lūk, neapmierināts viņš aizgājas savu ceļu. 

Atklāti sakot, es viņa seju īpaši labi neatceros dažādu iemeslu dēl, bet kaut kad vēlāk internetos parādījās ziņa par kaut kādu aģentu provokatoru - britu, kurš bļaustās gan Ukrainā, gan tepat Latvijā (precīzi vairs neatceros, kur un kā), bet tas viss par Putina režīmu un pret visiem, kuriem nepatīk Putina režīms. 

Beigu beigās biju neapmierināts ar to, ka tik brīvi un familiāri runājos ar šo cilvēku. Tomēr tajā brīdī pārstāvēju nevis sevi un savu viedokli, bet gan veselu institūciju. Mūžu dzīvo, mūžu mācies, vai ne? 

Draugi, esiet uzmanīgi. Kāda cilvēka labsirdīgums var izrādīties iekārts makšķerauklā un ar tev garšīgu bait. 

RS iepirkumi visur ir forši :)

Ja Rīgas satiksmes kontakttīklu balsts maksā 6000eur pie īpašajiem piegādātājiem, bet īstenībā pats balsts nemaksā vairāk par 500eur :) tad cik no šīs naudas nonāk biedru kabatās un kāds ir sadalījums?