March 2016

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20

Jun. 28th, 2016

Vēl arī nespēju beigt priecāties par brīnišķīgo velo infrastruktūru šajā visādi citādi veloderastijai nedraudzīgajā (jo fuck you, kalni, fuck you!) valstī.

Jo pierasts ir kā, garāku izbraucienu plānojot, piefiksēt visas pa ceļam esošās pilsētas, kur nu uz kuru šošeju jānogriežas, kur kāds cūkceliņš varētu būt pieejams, pa kādām ielām caur lielāku miestu izbraukt, nu jūs jau zināt.

Bet tas ir lieki, pilnīgi lieki, pilnīgi visur ir marķētas, numurētas velotrases, plānošana izpaužas kā "veloceļš 2091, tad tālāk pa 2086, Kolinecā uz 2041 un tad pa 305". Visur ir norādes, visur ceļmalā numuri un bultiņas, sirds gavilē. Nē, protams, ka nav tā, ka starp katriem vietējiem tīnūžiem būtu izbūvēti veloceliņi, nē, tas būtu par traku, bet visur ir piemeklēti optimālākie maršruti, pa kuriem aizmīties no jebkurienes līdz jebkurienei.

Un vēl Google Maps autoru kolektīvs varētu tīri ieskatam uzinstalēt sev Mapy.cz aplikāciju un pārliecināties, ka ir iespējams uztaisīt vieglu, ērtu, saprotamu un uzskatāmu karšu/navigācijas rīku, srsly, es viņu pat par naudu nopirktu, ja vajadzētu.

Šodien ar visai nelielu laika intervālu teicām ardievas vairākiem indivīdiem, kuriem priekšā ir ceļš uz Ukrainas ārēm. Visi nez kāpēc pirms mūsu promiešanas pamanījās norādīt uz Matīsa nozīmīti sēnes formā. Nesaprotu, ko tas varētu nozīmēt, bet ir nedaudz dīvaini pārmaiņas pēc atrasties tajā - otrā - pusē, kur citiem ceļakājas, bet tu - palicējos. Nav baigi sūdīgi, it nemaz, taču neliela disonanse ir jūtama.

uz viesu namu faro, dendijapartmenti vārdā, tādu ar balkoniņu pār vecpilsētu, flīzēm visvisvisur un akurāt tādu pašu zvaniņu un uzrakstu kā vinijpūkā, un lejā kaut kur vēl kompromisu iela galīgi neizskatās pēc kompromisa, visa izpušķota, viss sīkummīļš un "portugālē viss ir maziņš" no zimbabves ieteiktās hipijpludmales, kas iepatikās pietiekami, lai kāpēc gan tur nenakšņotu un nekurinātu mazu uguntiņu lielā vējā, akmeņu ielokā, nepeldētos kailiem no rīta milzu viļņos un pirms un pēc, man kaut kad būs jāpieraksta atskaite, bet mēs atbraucām no pašiem ziemeļiem, no kalniem, kur nebija neviena pašā augšā, tikai gotiņas, kas ganās pie kalnu avotiem, vecas drupas ar skatu pār pārpasauli, mazi miesti, tādi, kur gliemežus dod pa eiro gabalā (tobiš eiro simtiem), un tos gliemežus var ēst stundām, ja stundas vispār ir, ceļi, visādi ceļi, klintis un kalni, nekurienes un sasalusi pagātne un tagadne, cikādes kā vienīgā dzīvība, nē, šī nav laime, šī ir laimes nojausma, jo laimei būtu jābūt daudz nesteidzīgākai, nekādu tur jobanu hertz aģentu, kas nevar tiešā tekstā pateikt, kāds ir klīningfīs, vai mums labāk ēst vakariņas un piedrāzt, vai niekot dārgo laiku, meklējot mazgātuvi un tamlīdzīgi nieki un sūdi, bet tas nekas, jo reizi pa reizei laiks tomēr apstājās, un es beidzot izlasīju grāmatu un es beidzot elpoju te un tagad, pirms atkal steigties, satraukties un notraukt smiltis, smiltis, kas ir visur.

pēc nedēļu ilgas grāmatu staipīšanas all the cats of cyprus somā, beidzu darbu mazliet agrāk un aizgāju uz bibliotēku, un veselas divdesmit minūtes atļāvos ignorēt visu citu un meklēju sev lasāmvielu, jo, nu, ir vasara, un vasarā ir jālasa grāmatas, tas man laikam no skolas laiku obligātās literatūras palicis ieradumos.
cik tomēr dīvaini - man nemaz nepatika lielākā daļa no tām grāmatām, ko mums uzdeva, bet es tik un tā centos izlasīt maksimāli daudz. cerībā, ka būs kāda interesanta. un tad es ņēmu vienu obligāto, un blakus vairākas pēc savas izvēles.
reiz pat vecmammai iedevu sarakstu un viņa paņēma dažas no lauku bibliotēkas, kas nemaz nebija tuvu pie mājām, bet mani tādu sīku iet entos kilometrus nelaida. ceru, ka viņa brauca ar velosipēdu, nevis gāja kājām. bet citiem nepatika un viņi nelasīja, un arī turpmāk nelasīja. un tad gan jau ir tādi, kuriem nepatika obligātās literatūras sarakstā noteiktais, un nelasīja, bet pēc tam uzgāja savas lasāmvielas.
vēl vidusskolas sākumā literatūras skolotāja ar apskaužamu entuziasmu centās iedvest skolēnos pretīgumu pret grāmatām, liekot lasīt garlība merķeļa latviešus, un tad trīs mēnešus stundu no stundas to analizēt. nez, ar ko šodien terorizē literatūras stundās? varbūt beidzot atjēgušies, ka ir arī labas latviešu autoru grāmatas.

puķes - tas ir kaut kāds jobanijs pizģec.

nopirkt trīs kātus, samaksāt par tiem gandrīz 9 eiras, lai pēc stundas izlaidumniece atstātu tās kopā ar vēl kātu čupu pie brīvības pieminekļa, jo tusēt tak neņemsi.

(ceru, ka vismaz kāda vecenīte sazagsies, lai pēc tam laistu otrreizējā apgrozījumā)

Nē nē, nesatraucieties, orgkomiteja nekur nav pazudusi, orgkomitejai vienkārši sanāca tāds nesmukums kā jāninga apmeklējums, nu un pēc tā nācās atpūsties, tur nav variantu.

Sākās jau viss gauži nevainīgi. Pašā jāņu vakarā, kā jau nākas, bija jālieto putojošie dzērieni un jāēd beigts cūks, bet šis rituāls tika izveikts vienkārši omulīgā Pilzenes krodziņā, tobrīd viss vēl šķita skaisti un idilliski.

Jo orgkomiteja, kā jau zināms, vieglākos ceļus nemeklē, nē, orgkomiteja empīriski noskaidroja, ka elle un paradīze atrodas pat ne metru attālumā viena no otras, nē, principā tā ir tā pati teritorija. Jo liktenis bija lēmis, ka šī nedēļas nogale tiks pavadīta omulīgā lauku namiņā sešu krāšņu daiļavu kompānijā, taču nokļūšana līdz šai elizejai nebūt nav tik vienkārša kā teroristiem-pašnāvniekiem, nē. Lai nokļūtu līdz šai elizejai, nācās vien sēsties bērīša mugurā un pa metram vien izbaudīt krāšņi kalnainās Pilzenes apgabala peizāžas.

Pa metram vien, bļaķ, pa uzkalniņam aiz katra līkuma, uz bagāžnieka stiepjot uzkabi, kas sver tikpat vai pat vairāk, cik veļiks, nē, patiesi, es reiz nopirkšu ļoti lielu buldozeru un aizbraukšu ieviest kaut kādu kārtību šīs zemes reljefā. Nieka 65 km, bet pret beigām arī es jau runāju visādus nepieklājīgus vārdus un tupa stājos ceļa malā pīpēt, jo nu ziniet, kaut kādām robežām cilvēku spīdzināšanā tomēr ir jābūt.

Kādi velni mani dīdīja nākamajā dienā doties eksplorēt apkaimi – to es vispār nevarēšu paskaidrot. Katrā ziņā rezultāts bija tāds, ka pēdējā dienā, minoties jau mājupceļā, pirmā reize, kad nospļāvos un paņēmu pīppauzi bija pēc 3 (vārdiem: trīs) kilometriem. Es nevaru aprakstīt to izmisumu, kāds pārņem, ieraugot, ka tev, tikko uzrāpušamies kārtējā pakalnā, priekšā atkal ir jauks vismaz daždesmit metru kāpums. Nu un par apdzīvotās vietas Klatovy stratēģiski novietoto dzelzceļa staciju es labāk vispār neko neteikšu, mēs viņu tur gandrīz stundu, bļaģ, meklējām. Jā, ar GPS un garāmgājēju palīdzību. Gandrīz stundu.

Jā, atvainojiet, aizrāvos. Gribēju tikai pieminēt, ka lai arī ar kādām aizdomām un bažām sirdī gaidīju šitento jāninga procedūru, pasākums izvērtās gauži patīkams un omulīgs, taisni vai žēl bija projām braukt. Par ko pateicības visiem klātbijušajiem, ja viņi lasa šīs rindas, nu un kā ilustratīvs attēls – fotogramma ar jaukāko no svētku dalībniecēm )

Šādu jāningu mēs atbalstām, jā gan, dodiet vēl!

tnnln

tam nav nekādas lielas nozīmes
Tags:

Vai gūgle zina ko tādu, ko es nezinu? Nepārtraukti lien virsū hemoroīdu ārstēšanas reklāmas. Tādā garā, ka "Laimonis no Vangažiem atklāja šo savādo metodi un satracināja ārstus" un "atbrīvojieties no sāpēm, tas iekļausies jūsu budžetā" un ko tik ne vēl.

Man ir dažas problēmas, bet hemoroīdi nav viena no tām, es pat gūglē neesmu meklējis "desktop background high resolution hemorrhoid", man uzvārdā nav Hemoroīds, ko viņi man piesienas?

He, izrādās, ka Troņu Spēles sāka rādīt jau 2011.gadā.

Šo seriālu neskatos jau 5 gadus, kā tas laiks skrien.

Jun. 27th, 2016

...es atkal antisipeitoju nepareizu walking distance Latvijā...
Tags:

Par breksitu...

...neizteikšos, jo man nav viedokļa. Nejuutos kompetents.

Par politiku runaajot, kopsh noskatiijos (stc, UK ražojuma) seriaalus "yes, minister" un "yes, prime minister", ir tik jociigi redzeet, kaa sho seriaalu atteeloto notikumu liidzinieki visu laiku notiek tepat dziivee un neviens neko nedara, lai tas mainiitos. ...jo kaapeec gan, ja sisteema ir stabila un visiem daudz maz labi? :-)

Laba rasa

Labietii testeeju Raseli. Rasele ir garshiigs.

Atvaljinaajuma pirmaa diena.

Upd. Purva velns arii garsho labi.
Nabaklabaa shovakar lietuvieshu darkfolks un Eenu kaleidoskops, varbuut aiziet? Bet ko lai sadara Riigas centraa liidz 20:00? Vareetu dzert alkoholus, ko veiksmiigi jau esmu iesaacis dariit, bet tad buushu jau paarpaalii un koncerta bauda buus limiteeta.

burvīga lasāmviela tiem, kam patīk tabulas un diagrammiņas.

Vīriešiem, palielinoties izglītības līmenim, iknedēļas alkohola lietošanas izplatība pieaug pakāpeniski. Sievietēm pamata un vidējās izglītības līmeņa grupās iknedēļas alkohola lietotāju īpatsvars ir samērā līdzīgs, bet būtiski lielāka iknedēļas alkohola lietošanas izplatība ir sieviešu grupā ar augstāko izglītību.

http://www.csb.gov.lv/sites/default/files/nr_22_iedzivotaju_veselibas_apsekojuma_rezultati_latvija_16_00_lv.pdf

Uz Jāņiem biju aizdevies uz Latgali, forši nosvinējām un tā, bet turpceļā, gan bija viena interesanta lieta, kaut kā biju pamanījies iegādāties biļetes uz vilcienu ar paaugstinātu komfortu. Vilciens tāds glauns, virsū spīdošajai saulei logiem gan neko aizvilkt priekšā gan nevarēja, bet takā strādāja kondicionieris nekāda vaina. Interesantākā lieta notika pēc stacijas Ogre, kad kāds bija pamanījies uzpīpēt vai nu tualetē vai tamburā un acīmredzot nostrādāja ugunsgrēka signalizācija, kas draudzīgi atslēdza elektrību visos brīnumainajos monitoros un pie viena arī izslēdza kondicionieri, nu labi šādas tādas neērtības jau var pieciest, bet kad izrādījās, ka tualetes atslēga arī ir elektroniska, tad gan tauta sāka šūmēties. Kārtējais piemērs, kad pārlieku daudz elektronikas nemaz nav tik vēlams :)

ar tādu raksturu tev bija jābūt smukākai

stulbs/resns/nejauks - drīkst izvēlēties tikai vienu.

: you live you learn

L’appel du vide: You’re waiting for the train when an inexplicable thought flashes into your mind: What if you jumped off the platform? Or perhaps you’re driving up some precarious mountain pass, when you feel strangely moved to jerk your steering wheel to the right and sail clear off the road. American psychologists in 2012 published a paper in which this feeling was dubbed the “high place phenomenon” (and their study suggested, by the way, that its presence does not necessarily signal suicidal ideation), but the French term for the phenomenon is much more alluring, as French words so often are: l’appel du vide, or “the call of the void.” As the philosopher Jean-Paul Sartre once observed, the emotion is so unsettling because of the way it “creates an unnerving, shaky sensation of not being able to trust one’s own instincts.” It’s a reminder, then, to perhaps not always let your emotions rule your behavior.

o, šajās mājās atkal notiek kas nebijis! no kukaiņu kaitēkļiem mēs līdz šim esam izvairījušies, taču pēdējā laikā ik pa brīdim ierāpo pa logu sen neredzēti ūsaiņi, sanāk nospiest pārīti ik pa pārdienām.

opcija iznīdēt ar napalmu kaimiņus atkrīt (lai gan ļ. gribas), nav parādījušās kādas inovatīvas metodes cīņā ar prusakiem? es neesmu ar tiem saskārusies kopš parazītu apsēstā ķengaraga, rūdījums zudis.

un tad vēl mūsu mazajā ciematiņā kāda autovadītāja izdomāja braukt pa velnsviņzinkurieni un notrieca manu draudzeni, kura tobrīd izveica vakara skriešanas apli. draudzenei seja tāda, it kā būtu pa asfaltu šļūkusi, lauzta riba, bet citādi viss kārtībā. no vienas puses, gribas lamāt autovadītāju (kas arī pienākas, jo, bļin, uz zebru tak jāskatās), no otras puses - man pašai ir reālas bailes kādu netīšām notriekt. īpaši kādu uz zebras.

: mums gan bij' i pērkons, i zibens, i lietus, i tuvāk, i tālāk, kronis, karoče

naktī vairākas reizes bija jāceļas augšā un jāskrien vērt logus te ciet un te vaļā, beigās esmu pamodusies neizgulējusies, un ēdu auzu pārslu biezputru no kafijas krūzītes.

Par augsto politiku runājot, cik nu redzu, UK atskan vismaz daži pīkstieni, ka "mēs tā gluži negribējām" un "mēs tagad ilgi domāsim". No ES puses lielkungi ir asi un strikti, viss, cauri, jājiet pa trasi un tūlīt pat.

ES lielkungi to dara tāpēc, lai, kamēr UK lielkungiem ir aste bluķī, izsistu labākus bonusus, nevis ļautu sagrupēties un saprast, kas īsti notiek?