November 2014

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
      1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30      
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20

Dec. 22nd, 2014

Graube saka, ka nākamgad rezervē ieskaitītos sauks uz mācībām. Soļos, marš!

Negācijas

Sēžu ceturtajā stāvā pamatīgi būvētā 20. gadu ēkā ar lieliem logiem, kuriem vareni koka rāmji, no kuriem lobās veca eļļas krāsa un krīt plāksnītēs uz palodzes un birst aiz aukstajiem radiatoriem. Tas brašais jaunēklis, kas brezenta kombinezonā izveicīgi reiz krāsoja šos rāmjus, svilpodams šlāgerpantiņu no E. Vintera lustīgā repertuāra, droši vien tagad jau ir miris, vai arī astmatisks un sagrabējis kaulu kambaris ar drebošām rokām. Pacietīgi gaida, kad viņam Radio 5 labdarības maratonā ievāks 10 eiro, lai viņš varētu sevi uzsildīt ar degvīnu pirms drūmajiem ziemassvētkiem. Pakš, pakš, pakš pil kaļķains krāns uz neizmazgātu šķīvju kaudzes. Atskan krēpains klepus un čību švīkstoņa pa linoleja grīdu. Uz palodzes milzīgs apsūbējis puķupods, kurā aug garlaicīgs augs ar lielām gaļīgām lapām. Blakus kaktusiņš, sadūris savas adatiņas tabakas izdzeltinātos dienasgaismas aizkaros, velk tos pie sevis, tinas kokonā. Viņam ziemā auksti, tuksneša dēlam. Uz tā lēnām nosēžas putekļi. Lēnā smilšu vētra.

Kad es nepiedomāju pie tā, ko domāju, tad galīgi nav nekādu foršu vibrāciju. Tad ir tikai nebeidzams brauciens cauri neizteiksmīgiem laukiem, kuros iesēta tikai un vienīgi pamatkultūra. Dažreiz pavīd šāds tāds paugurs vai koks, vai šķūnis ar ieliektu jumtu. Bet pārsvarā tikai zeme un debesis. Simts kilometru, divsimts kilometru. Apdzīvota vieta. Pāri gājēju pārejai iet trīs smīkņīgi zeļļi krāsainās snovbordistu pufaikās un ierēc. Īsteni ārieši ar izteiktu žokļa kontūru un īsi apcirptiem blondiem matiem. Rūdolfs, Gatis, Lauris. Viņu draudzenes strādā veikalā Elvi vai frizētavā. Seko nošņurcis puisēns, kurš sejas apakšdaļu ierāvis augstajā jakas apkaklē. Jurģītis. Rokas savilktas piedurknēs. Oranža vilnas cepure un mugursoma ar atstarotāju. Viņa mammu sauc Kristīne un viņa ir stresa saēsts nervu kamols. Viņiem mājās šoziem nebūs eglītes, jo saimniecībā trūkst vīrieša roku pāra, kas varētu to eglīti nostiprināt stāvus stāvoklī uz grīdas. Pagājšgad tā jau apgāzās un sašķīda visi eņģeļi vizošās plānstikla lauskās.

Viss ir beidzies vēl nesācies. Cilvēki šeit kustas ļoti lēni un negribīgi. Dzīvē nekas jauns nenotiks. Svētki paies un gaismas izdzisīs. Īgnums atslābst un nāk no jauna. Pirksti nevar uzrakstīt garākus teikumus, tāpēc rodas dramatisks efekts. Nevar jau vienmēr no tās literāro dārgumu lādes celt to labāko, kādreiz jāliek lietā arī banalitātes. Smadzenēs nekas nesprakšķ, visi kontakti nodeguši. O, skalojies, Daugava, pie betona krasta! Triec to stulbo pašnāvnieku galvas pret krasta pāļiem. Ar pāli pa pāli, velns parāvis. Turpini čīkstēt, vecā žēlabainā eņģe! Es nicinu depresiju, man tā vienkārši liekas saldenskābi skaista. Man patīk, kā speciāli nenoregulēts radio vilnis čerkstina maigu mūziku. Man patīk traku cilvēku trakie penterējumi un cietumnieku dauzīšanās pret cietuma nepielūdzamajām durvīm. Lāsti un lamas, rupji spļāvieni un rupji, ļauni, abrazīvi vārdi. Ar katru ļaunu vārdu izgaist un gaisā izplēn ļauna doma. Es pats ar tādiem gan nekad nepiesārņoju savu maigo mutīti. Estēts-lojālists līdz pat sūrajam kapam.

tas saucas, tā var nogurt tikai no svētkiem. pēc 2 dienu aktīvas atpūtas(?) man ir smagi sabristi jaunie zābaki, joprojām pēc dūmiem smaržojoša un sniegā/lietū/Amatā mērcēta drēbju tonna un sāpošs žoklis. pēdējais ta no kā?
īsumā un visa visumā - sestdien nogājām gabaliņu Līgatnes upes un peldējāmies Gaujā, svētdien noairējām gabaliņu Amatas. nepeldējāmies Amatā par laimi.
loģistika, paspēšana visur mani nogrudina, laikam esmu atradinājusies, turklāt miega nav, nav, kad pagulēt. tādas tās brīvdienas. bet nu nē, es nesūdzos; grēks sūdzēties par to, ka ir iespēja sēdēt upes vidū un kaifot no tā, ka pretvējš un pretsniegs un pretkrusa, pret-vājprāts tāds, ka airi pūš pa gaisu.
paļdis visiem iesaistītajiem, ernuerna par aicināšanu, barbala&co par gara uzturēšanu un mācīšanu braukt pāri pareizajiem akmeņiem, zem kokiem un gar bezgalskaistajām klintīm.. :)

vergošana par labu valstij

Vismaz Puškinielā bija diezgan labs koncis.

Bet tagad par svarīgo. HAAAHAHAAHA, nezinu, vai tāpec, ka man bija forša Valsts Probācijas Dienesta "konsultante" (sauksim viņu par meiteni ar puķu tetovējumu; lai gan īsti tā arī nesapratu, kas tur ir uztetovēts), vai arī tāpēc, ka izskatos pēc bomža Ivana Vasiļeviča (man ir uzsista kreisā acs un aukstumpumpa tapšanas stadijā, izspūruši mati, plus, pārvietojos nobružātā melnā mētelī), un tāpēc viņai kļuva žēl, bet man manas 80 piespiedu darba stundas būs jāatsrādā nevis kaut kādās Amūras ogļraktuvēs, bet gan Okupācijas muzejā kā engrish-latvian tulkam/transkribētājam/sazinkamvēl!!!

Prikoļna, ne? Vienīgais, kas nav prikoļna, ir fakts, ka man būs jāstrādā 5 dienas nedēļā, 4h dienā (jo šobrīd mani nav nolīdzis neviens darba devējs oficiāli), un tā kā es nicinu rutīnu un visu pārējo, kas ar to saistīts, tāpēc es nezinu, kā šis k-gs pārkāps pāri savam dziļajam nicinājumam pret to visu (ironizēju mazliet par sevi) un izkustinās savu slinko pakaļu. Atliks vien sarunāt, ka strādāju no 14.00-18.00 vai kā tamlīdzīgi, jo rīta stundas lai iet dirst un visi lai iet dirst līdz ar rīta stundām (savām - vēlējos akcentēt).

Tā sajūsminos, jo vienkārši esmu dzirdējis daudz stāstus par aukstu ziemu, nosalušiem sniega grābējiem parkos, utt. Gotta aim at least few notches higher than that, hahaha!

tādas vieglas skumjas un viegla skaudība pret tiem, kas izkārtu mēli deso arī pēc dāvanām un eglītēm un kulinārijas un cep piparkūkas un saiņojas un noput ar gliteriem un pārģērbjas par rūķiem vai zaķiem vai vienalga.

man kādreiz tā bija. sen. iespējams, es vēl biju bērns.

komerciāli vai kā vēl ne, mazliet pietrūkst spēja/vēlme kaut ko padarīt īpašu, kaut ko padarīt siltu un vieglu. neiedeva studijas atslēgu, žēl, biju svēti nolēmusi vismaz ierakties tur kaut kādās lietās, kaut kādos darbos un pseidodarbos, es zinu, ka viss, ko meklēju, ir podziņa, kas apturēs laiku.


man reiz bija draudzene, kas, kad bija mazliet nelaimīga, allaž teica, ka jāejot dejot. un tai vajadzībā lasījās tāds savāds netverams izmisums.

man pēdējā laikā tik ļoti gribas dejot, ka aizmirstu, ka nemāku dejot.

koncerts bija ļoti labs. bet jādzer vai nu regulāri, vai nu nemaz, jo tolerances vairs nav vispār - pēc 200 g upeņu balzāma un 1 alus atplīsu dīvāna, trijos naktī pamodos un nespēju pa visu dzīvokli sameklēt vīru (kurš mierīgi gulēja gultā, kurā es vispār ieskatījos, bet nepamanīju), apzvanīju puspasauli. kad tiku līdz lenorai, man beidzot atvērās acis.

tā kukaine nav biš sapisusies savā feminisma (vai kas tas vispār ir?) definīcijā?

jaunais palīgs!

sick sad world jeb gone girl.
es nudien jutu, ka nebūs tā, kā domāju, lai arī kā domātu, bet tik drūmu notikumu iznākumu gaidījusi nebiju.

foršas

Gattaca (1997)
Bicentennial Man (1999)

Dec. 21st, 2014

pārsteigums pašam



es esmu emo

Vienmēr pēc tiem black mirroriem tāda sūdīga jušana iekšā.

eu, bet bijis raibi

Jan mūsu hosti par vakardienas notikumiem izteicās - well, they didn't expect to meet Mr. Molotov.
Feb kāda huja pēc mēs braucam uz Mangaļsalu?
Mar ķipa pusdienojām, īstenībā ēdām pohu brokastis.
Apr No riita lidmashiina aizlidoja bez manis.
Mai vispirms aizgājām uzmeklēt mātei dārzā izkritušo mobiļņiku, tad nopirkām un sekmīgi uzvārījām pelmeņus, bet pēc tam jau sākām gulšņāt un čubināties ap suņiem un kaķiem, dzērām kagoru, ēdām olīvas un pēc kārtas skatījāmies TV arhīvā visus 100 g kultūras raidījumus tikai tāpēc, ka televizors.
Jūn Atpakaļceļā apstājās 1 mašīna un atdeva maisu ar zemenēm.
Jūl Tada gluzi meinstrimiga telavivas jaunatne, za to zaales daudz
Aug Nosleedzas hz cik km celjojums cauri kaadaam 10-11 valstiim. Riitvakar Patija Smita un tad gan pietiks blandiities. Bija zajbis.
Sep Pirmā darba diena Stūra mājā bija brīnišķīga. Dažas desmitgades senāk šitais izklausītos pagalam nepareizi.
Okt Baigi labi. Ir bez dažām dienām Berlīne, pēkšņa pīpošanas pārtraukšana un 3 dienas, ko atvēlēt dzimtā pagasta apciemojumam.
Nov Realitātē es braucu pie māsas ciemos nahaļavu paēst un joprojām nespēju nokāpt no velosipēda.
Dec Bārmenis-suteners, viņa trūcīgi ģērbtās palīdzes maukas

my life according to lynch'n'frost

izgāšnedēļ es nokļuvu tvinpīkās. kad aģentūras beibe man teica, ka darbs hiltōnā, nodomāju, ka ā, tajā viesnīcā. un vēl es naivi biju iedomājusies, ka es dzīvoju laukos. nē, hiltōna ir tāds mazs lauku ciemats ārpus mana mazmiesta, kas manam mazmiestam liek izskatīties pēc īstas lielpilsētas ar pašai savu sab.transportu and all. jau autobusā uz hiltōnu sajutos kā tvinpīkās, bet tad izkāpu nekurienes vidū. telepurķa gps rādīja, ka gūgļmapa sarkanais balōns ir ielas otrā pusē un turp tad man sevi arī jānes. apkārt nekā nebija, tikai lielceļš, plika pietura un govjotas pļavas. pārgāju pāri ielai un ieraudzīju konteinerbūdiņas, kas deva cerību, ka moš tur ir kādi cilvēki, kas varētu pateikt, kur es esmu nonākusi. pārbridu savās baltajās biksēs un spodri nopucētajās melnajās kurpēs pār pagalmu, kas visu cauru gadu ir dubļu un peļķes mīlasbērns, atvēru durvis un tur raganiski ņirdzoša lielmāte manai izbrīnītajai sejai noprasīja "vai neō?". sevis iekšpusē novilku tādu nolemtu "pizģēc, esmu klāt", tomēr atbildēju apstiprinoši. tiku iepazīstināta ar pītu, kurš ir atbildīgais par health'n'safety. viņam ir 79 gadi un 2 dzirdes aparāti. viņš šajā jomā darbojas tik sen, ka neviens viņa dokuments nav digitalizēts un aiz tam nepieciešami mani pakalpojumi. man tika dotas 2-3 dienas, lai ekselī uzhujārītu paprāvu čupiņu viņiem nepieciešamo tabulām bagāto dukamentu. iepazinos arī ar priekšnieka šōna māti, kas ir māte arī pašam plaukstošajam kūdras biznesam un joprojām, savos 70+ gados, katru dienu nāk uz darbu un pa īstam arī strādā, pa starpai radot ciemos-pie-vecmāmiņas sajūtu, kur visu laiku urdz tējas strautiņi un no pārpilnības raga birst cepumi un končas. lieki piebilst, ka termiņā ar tiem dukamentiem es neiekļāvos, jo viss ciemats saskrēja skatīties uz jauno darbinieci - mani, katra diena kā fokin' preses konference, jāklausās stāsti un jāatbild uz jautājumiem. es viņus tik ļoti ieintriģēju, ka viņi mani nolīga līdz nedēļas beigām un tad vēl pāris nedēļas janvārī. un vispār, vai es negribot nākt lielmātei džūlijai par permanentu asistenti, jo mēs tik labi satiekam, nevaram beigt ņirgt un visus nest cauri. un tur ir tik daudz intrigas un noslēpumu. un tās nebūtu tvinpīkas, ja nebūtu arī drusku nāves [pāragrā nāvē nomiris, protams, viņu darbinieks]. alsō, džūlija ir grammar nazi un mēs mācam viena otrai jaunus vārdus, un viņa mani aizgādnieciski sargā no vietējiem vientuļajiem vīriešiem, kas, kombinezōnos un garajos gumijniekos uzcirtušies, mēdz drūzmēties pie mana lodziņa ar tējaskrūzēm kā pie sprosta zoodārzā, džūlija viņus operatīvi izdzenā. man patīk domāt, ka tas ir vietējais ekseļa fanklubs, kas vienkārši nekad nav redzējis ekseli darbībā. ak jā, bija vēl viena nāve. šōna māte 2dien bija sapucējusies uz bērēm, bet tad smiedama nāca apukaļ, jo baznīcā neviena neesot bijis - viņa bija sajaukusi dienas. nākamā dienā teica, ka mēģināšot vēlreiz tad uz tām bērēm trāpīt. vēlāk pēcpusdienā viņa atgriezās birojā un, iekšā nākot ieraudzījusi mani, pasmaidīja laimīgu protēžotu smaidu un augšupvērstiem īkšķiem paziņoja, ka jesss, šodien bijusi īstā bēru diena! es viņus visus drusku mīlu.

Ā, nu tagad skaidrs, lasītu grāmatu ekranizācijas ir jāskatās divreiz. Jo pirmajā reizē tu esi pārāk aizņemts ar "Kur jūs to likāt?", "Kas šitas tāds?" un "WTF!?", a otrreiz saproti, ka viss patiešām ļoti kruta.

saulriets

Ārkārtīgi skaists saulriets -- melns pilsētas fõns, dzeltens, dzeltenzils (dzeltenpelēkzaļizils), zils, tumši zils un tumšpelēki mākoņi slīd...

Ēdam auksto zupu un cenšamies nenomirt. Nepareizi lēmumi zog atmiņas, taču par laimi man ir paveicies ar skaistajiem pidariem, kuri nogādā kur silts un noliek pie gultas ūdensglāzi. Āgenskalna mormoņus atkal sastopu tieši tad, kad ir briesmīgākās paģiras.

tiecoties pēc jēgpilnām dzīves norisēm, pierakstu ideju apdrošināt dzīvību (nb - noskaidrot visu!), lai palicēji varētu sērot karību salās, piemēram. utilizēt sevi līdz maksimumam.

izrādās, nav nemaz tik traki citkārt palikt pa nakti ciemos. pirms aizmigšanas ar draudzeni var uzrīkot mini pidžamballīti, kas sastāv no milky splash konfektēm un filmas, kuru neviens neskatās, jo ir jāaprunā svarīgākie dzīves jautājumi (no kuriem neviens neko neatceras, bet tas jau arī nekad nav bijis būtiski, - galvenais ir parunāt).
šķiet, namamāte ar namatēvu ir vienīgie, ar kuriem var patīkami pavadīt laiku, un nevienam nevajag drāmu. atzīšos, es nemaz neesmu tik ļoti pret drāmu, hell, i like it, bet man nepatīk būt drāmas epicentrā.
sākās viss tā - atbraucu no galvaspilsētas, izrādās, ir iekurināta pirts, tad - alus, šņabis, saldie vīni, tie ir mūsu vitamīni, - izdekorējām egli līdz galam, pārbīdījām mēbeles (oh, happy day!) un vienā mirklī s. saka - ef, tu ar mums?! ne sekundi nedomājot piekritu, un jau bijām ceļā ciemos pie s. un a., kas tad arī šorīt cienāja ar omleti un avokado maizītēm.

atbraucot mājās, atklājās, ka kāds ir mēģinājis atlauzt lielajiem vārtiem dēli. nebūtu to pieminējusi, ja tieši pirms nedēļas kāds nebūtu ar panākumiem atrāvis dēli mazajiem vārtiņiem. tad nu tā - kuram tāds naids pret vārtiņiem?

pa visu šo vidu gandrīz palaidu garām jauno wu-tangu un black mirrora white christmas.