March 2016

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
2728293031  
Powered by Sviesta Ciba

Previous 20

Dec. 16th, 2017

Agdies, mans jaunais bass skan tik sasodīti labi. Būs žēl to turēt mēģu telpā (turpmāk mājās trenēšos ar veco). Un tas ir tik sasodīti glīts. Rožkoka grifs ar mother or pearl inkrustācijām izskatās burvīgi. Un, protams, tortoise pickguard uz melnā fona.

Ziniet, kāda ir prikoļnā fīča, kas tam ir? Slēdzis, ar ko var fiksi pārslēgt no aktīvā uz pasīvo mode (tādējādi uz mirkli piedrāzt to, vai tās 2 kronas, kas ir basa korpusa aizmugurē, ir tukšas). Plus, tam ir 7 poči, kas regulē skaļumu, toni, utt. SEPTIŅI, nevis četri vai pieci. Ar šo basu uz skatuves jutīšos vairāk kā dievs (varu pačukstēt, jums pēc salīdzinoši neilga laika būs iespēja to dzirdēt dzīvajā - ļoti krutā koncī).

Dec. 15th, 2017

plānotājs 2018. gadam - check

: the punisher (2017)

klusi un nemanāmi iznācis the punisher.
sākumā man likās, ka viņš arī ir kāds supervaronis,
bet izrādās tomēr, ka ne, and yet, ļoti ievilka sevī.


tiešām nav nekāda normāla veida, kā dabūt sarakstes vēsturi FB, neskrollojot uz augšu, kamēr uzkaras? saprotu, ka arhīvā visu iedos vienā desā un arī būs drausmīgs murgs.

ir pagājuši 3 gadi kopš atmetu smēķēšanu.
ir plusi, bet ir arī mīnuss - mākslinieciskā jēra dvēsele sāk sajust smaku; te kāds saldējumu paēdis, te uzpīpējis, te, nedo dies - iedzēris (tad vispār liekas, ka no otra vēdera caur muti, tad caur manu muti manī iekšā, lien miglaina alkohola čūska). un vēl neizpratne par to, ka pēc provizoriskiem aprēķiniem man vajadzēja parādīties liekiem 100 neiro mēnesī, bet nav nav.

Dec. 14th, 2017

Yoga Pants are Destroying the Planet

add to spam

fak, gandrīz aizmirsu - negribat apsūtīties kartiņām? regulāri pa z-svētkiem aizmirstās šitas prieks, bet nesen uzraku pāris gadus apukaļ saņemtās :) kopš tiem laikiem esmu paspējusi pārvākties 666 reizes, bet kartiņas, kā vienmēr, atvilknē :)

pieteikties var disconeoplasia džīmeilī [punkts] komā.

dot against dot

viss sākās ar to, ka ieraudzīju sludekli, kur viena vietējās universitātes čiepiņa izveic pētījumu par dzirdes bojājumiem konkrētos vecumos un viņai vajadzēja 37-40 g.v. pētāmobjektus. vienīgais man zināmais purniņš konkrētajā vecumgrupā ir tonijs, līdz ar ko liku viņam sludekli priekšā, sak', dabūsi piedalīties pētijumā, haļavnu MRI un persōnīgo smadzeņbildi, kā arī kaut kādu sīceni par notriekto laiku. nekas jau tāds, bet forši, pati būtu metusies iekšā, ja nebūtu tik jauna *ironic hair flick*

šodien tonijs priecīgi iespriņģo birojā un paziņo, ka it's time to return the favour. esot atradis man līgavaini, kurš maksāšot brangu naudu jebkuram, kas atradīšot viņam konkrētiem parametriem atbilstošu sapņu sievieti. pelnrušķīte no manis nekāda, pelnrukšķīte drīzāk, bet ē parametriem tipa atbilstu. pati viģiku redzējusi neesmu, bet tonijs ar keitu unanimously tā nolēmuši. nu tāds thanks for pimpin' me out, bet lielo piķi dalīsim hahā. tagad caurām dienām joki par tēmu. precēšanās gadījumā piesolīju tonijam, ka, ja neizdosies viņu adoptēt, es viņu algošu par persōnīgo asistentu, varēs man lakot nagus'n'shit.

šeinijam pa tam līdzīga rakstura problēmas - māte tēlojot christian singles in the neighbourhood app'u un sūtot bildes ar draudzeņu neprecētajām meitām. šodien ar tādu suņa skatienu man stāsta, ka nesīšot man mātes pirktu olīveļļu, jo māte visu laiku piepišoties ar visādiem stikla ežiem, kas pieaugušam vīrietim nafig neesot vajadzīgi. nēnu, ok, es dažreiz kolēģiem nesu pusdienas, pretī, likumsakarīgi, saņemu visas viņu sāpes un stikla ežus :))

: food & mood

"mood in young adults (18-29) seems to be dependent on food that increases availability of neurotransmitter precursors and concentrations in the brain (meat).
mood in mature adults (over 30 years) may be more reliant on food that increases availability of antioxidants (fruits) and abstinence of food that inappropriately activates the sympathetic nervous system (coffee, high glycemic index and skipping breakfast).

young adult mood appears to be sensitive to build-up of brain chemicals. [..] in other words, young adults who ate meat (red or white) less than three times a week and exercised less than three times week showed a significant mental distress.

with aging, there is an increase in free radical formation (oxidants), so our need for antioxidants increases.
free radicals cause disturbances in the brain, which increases the risk for mental distress.
also, our ability to regulate stress decreases, so if we consume food that activates the stress response (such as coffee and too much carbohydrates), we are more likely to experience mental distress.”

and yet, amurikāņu raksti sludina arī, ka kafija ir viņu čuķ ņi antioksidantu meka.
other than that, tagad jāsadzīvo ar domu, ka statistiski vairs neskaitamies young adult, un jāpapildina meņjū ar antioksidantiem?

(c) pilnāks te

Dec. 13th, 2017

Še tev nu bija. Izrādījās, ka sniegpārslas ne joda nav unikālas. Tas ir, molekulārā līmenī jā, bet, ja labi ieskatās, un ir cilvēki, kuri var izsist piķi ieskatīšanās apmaksai, tad jamie saskaitīja, ka ir 35 dažādi sniegpārslu veidi.

https://www.huffingtonpost.com/2015/01/03/snowflakes-35-different-shapes-infographic_n_6401274.html

to find thy way and to never give up

Ceru, ka kraukļi atradīs īsto ceļu.

Pēkšņi atceros, ka sapnī, ko redzēju pirms vairākām nedēļām, man bija mūzika skolotāja - pianiste. Taisnības labad jāpiebilst, ka dzīvītē esmu ļoti sūdīgs un absolūti instrumenta neizglītots pērtiķis, taču tas nenozīmē, ka mani pirksti nav ietrenējami - es ļoti bieži, ja brīdi iepriekš pasēžu pie tām, uz klavieritēm varu izdomāt kādu džingliņu vai psihodēlisku akordu kombināciju. Kā nu ne, MSK es bieži spēlēju siņķiku, līdz ar to mūzikas skaņas radīju, spaidot to pašu simbolu sistēmu, ko normāls pianists.

Bet vairāk par sapni. Afiģeķ, cik skaista un gudra sieviete. Viņa man iemacīja dzirdēt un saprast mūziku, kā arī, pats galvenais, klausīties mūziku (uh, kad cilvēks prot klausīties to, tad... ir TIK ciktādāk). Principā viņa pret paša gribu man iemācīja būt par snobu, bet ne jau tādu, kurš pilnigi bez analīzes nosoda kaut ko. Snobu, kurš tāds ir tikai tāpēc, ka vairs nespēj gūt apmierinājumu pat no, atļaušos, vislabākās mūzikas.

Uzskatu, ka sapnī redzētā sieviete bija kas lielāks - kā tāds arhetips, kurš iemieso visus skaisto. Un tas arī bija visu mākslu galarezultāta arhetips, mākslu, ko caur smagu (vai vieglu - tam vērtējoši nekad nav bijusi nozīme) darbu un izkoptām prasmēm var radīt cilvēks.

Sasodīts, iemigu uz pāris minūtēm. Tagad vairs negribu rakstīt. Negribu arī iepostēt uzrakstīto, jo līdzīgi kā pēc epilepsijas lēkmes, kad pilnīgi viss šķiet svešāds un neīsts. Ata.

lappa uzz bruģģa

īss sapnis iz realitātes

Man kopš pamatskolas laikiem ir viena neparasta mīlestība. Meitene vārdā Laura. Es pat vasaras šad tad pavadīju atpūtas bāzē "Ronīši", kas atrodas Klapkalnciemā, pārsimts metrus no Rīgas Jūras līča. Viņa tur dzīvoja šikā vasaras villā ar senčiem un māsu, un suņiem. Taču es mitu 4 vietīgā budiņā ar divām divguļamam divstāvenēm, palielu improvizētu skapīti ar deķi durvju vietā, un galdu, pie kā vienlaicīgi varēja apsēsties tikai 3 cilvēki. 

Tādi, lūk, bija šī neizdevušā "Romeo un Džulieta" stāsta pamatnosacījumi. Stāsts ir neizdevies, jo mēs tā arī nekad (mana kautrīguma dēļ) neļāvāmies viens otram, lai gan bija situācijas, kad tas bija iespējams un pat vēlams, nu, piemēram, skūpstīšanās spēlē (no kā nobijos), mums mācoties 7. klasē, kādā Sanktpēterburgas lētākā hoteļa 2. stāva meiteņu istabiņā (bijām ar klasi aizbraukuši ekskursijā, saucas). Laura teica, ka Mārtiņa mute bija negaršīga. Mārtiņš bija viens no džekiem (atļaušos - izmisīgajiem), kurš izmantoja skūpstīšanās spēli, lai "noskōrotu" šādi. 

Labākais tā laika draugs Antons tikmēr atmuguriski izkrita pa blakus istabiņas logu. Labi, ka viņš bija dzēris un ka nozemējās uz lejā augošajiem krūmiem (nekādu traumu). Skolotāja (piedzērusies) pamanīja, jo Antons bija tomēr jāielaiž atpakaļ viesnīcā (tā uz nakti tika slēgta). Viss beidzās labi. Dzēra visi, kuri vēlējās to darīt. Un nevienam nebija sūdi.

Bet Laura tad bija, kā lai to pasaka, skaista meitene parastā džemperī. Un es tai pat laikā - nevainīgs un dumjš skolaspuika, kurš necieta šādus džemperus. Mums, acīmredzot, nebija lemts, un tas ir sasodīti labi, jo, kas zina, varbūt mums ir lemts kaut kad (skumji tverot pēc imagināriem objektiem gaisā) tikties, iemīlēties, rast nepieciešamo savstarp-sapratni. Un tad, pohuj, kaut vai taisīt bēbīšus (jo Laurai, saprotams, ir sasodīti labi gēni).

Labi jau labi, pēdējais, ko vēlos ir viņa stāvoklī. Tā vietā es vēlētos tapt par ceļotāju. Par 19. gadsimta kartogrāfu. Un Laura būtu mana studente-kompanjone. Un - viņas profesors Čelendžers. Pohuj. 


Diskleimerītis: tā kā šis IR sapnis (uzstāju mānoties), tad tu droši vari atpisties, ja tevī dzima zināmas negācijas, lasot šo savārstījumu. 

Dec. 12th, 2017

Nedēļas nogalē sāku lasīt Gredzenu pavelnieku. Zūd sava veida burvība, lasot grāmatu un iztēlojoties visu pašam nevis, kas parādīts no režisora puses.

visas tās emocijas tikai traucē dzīvot.

Klusi priecājos, ka ir vēl tēmas, kuras var ģenerēt 150 un vairāk komentārus, tas ir jauki.

it's all fun and games until somebody loses an eye.
šim ir latviešu ekvivalents?

pirms es tiku pie auto, pat nenojautu, kādus episkus sračus var raisīt dilemma - parkojot vāģi, izņemt to no ātruma vai atstāt.

/lasu forumus, apkarojot jauno fobiju. gara acīm redzu, kā vāģis dodas brīvsolī, nobraucot visus kaķēnus, bērnus, pendžas un šikos leksusus.

//pizģec, vairākums apgalvo, ka labāk ir atstāt ātrumā (gluži pretēji tam, ko māca autoskolā), izņemot ja brauc ar dīzeli, jo dīzelis var iedarbināties no vnk grūdiena un doties nobraukt kaķēnus utt pēc programmas.

zvanīja vecmāmiņa, lai vēlreiz pastāstītu, ka kaut ko tik fantastisku kā to, kā mans mīļotais ir gatavojis jūras ķemmītes uz lauku plītiņas, viņa dzīvē nav redzējusi. viņš tik smalki tos sīpolus sagrieza. un tik smuki visu sakārtoja. un viss tik garšīgs. un tik skaisti skatīties. un tāds brīnums. un tāds *visi televīzijas pavāri, sākot ar rītiņu, protams* piegājiens.

nolēmu, ka esmu slikta draudzene. nemāku skatīties mirdzošām acīm.