Karoče viens saķer aiz zirgastes. Otrs ieķeras vestē no sāniem. Saprotu, ka ārā netikšu. Mēģinu pieliekties, bet tvēriens neatslābst. Uz brīdi uzmācas bailes: "tiešām? viss?"
Stāsts par to, ka ne jau krievi ķēra mani un sita. Stāsts par to, ka pie aizsprosta mūsu laivu saķēra zari. Straume laivu nes projām, pašus zari tur. Kabatā neveikli uzspiežas plejera "play" poga un Bobs Mārlijs sāk dziedāt "Every little thing is gonna be alright". Lai pilnībā neeksplodtu jau tā saspīlētajā situācjia, norauju nafig to plaijera vadu. :P
Bet no sākuma. Karoče sapirkām pilnus maisus ar poilu un ēdienu. Mums komandai pievienojās meitene, kas pa defaultu liecināja, ka ok tas nebeigsies. Protams, tika iegādāti virtuves dvielīši, tēja, dārzeņi un cita veida meiteņu lietas, bet to nācās nožēlot vēlāk, procesā, saprotot, ka čiksa tomēr nevar turēt tik daudz cik čaļi. Pa 3 dienām izdzēru kasti alus, tiešām, kā ūdeni. Atpūta bija vnk episka, tiešām, tik ļoti atvilka nervus, lieliski. Pirmajā dienā braucām runāties ar dāmām, kkādi kungi ar alkoholu arī cienāja. Telšu pilsētā sapratu, ka ņefig mēģināt runāt ar cilvēkiem pālī. Nesanāk. Nav vērts. Izdzērām litru šņabja divatā, sanāca tikai sasilt un aizgājām gulēt. Nākamo dienu tusējām vairāk pa aizmuguri, savā nodabā, reti kāds cilvēks tika manīts. Labi, raušu srazu pāri visam. Karoče bija fun. Laivu tūrisms ir ieteicams kaut vai tikai cenas dēļ, kas mums kā studentiem tika. Atpūta tiešām lieliska. Var apgāzties. Var viskautko ieraudzīt. Ir cool. Pagaidām gan naktis teltī pabriesmīgi aukstas.
3 dienas esot lielu daļu laika ar savām domām baigās lietas atklāju un novēroju. Sapratu, ka cilvēkos kā pirmo īpašību vērtēju humoru. Sanāca piespiedu kārtā uzturēties slikta humora īpašnieku sabiedrībā, jebal, es tik riebīgs paliku pret viņiem. Vēl sapratu, ka augstskolnieki tomēr ir bērni, kuri kko mācās un kopumā ir bēdīgas gaisā karājošas lupatas, kuras nezin, kas notiks, kad paies tie 4 gadi. Nu un tad zder un ālējas. Vēl jau bija arī pavisam dziļās - tās dvēseles domas, bet tās drošāk turēt pie manis.
Tagad atpūtīšos no atpūtas. Man pat zvanīja un piedāvāja piedalīties sacensībās, no kurām nācās atteikties. Teicu, ka grafiks aizņemts... xD Rūdīta alkoholiķa balsī... Pirmajā naktī laikam no aukstā šņabju kokteiļa dabūju aizsmakušu balsi un tad krastmalā ākstījos ar piesmakuši creepy saucieniem: "Meitenes, nebaidieties, airējiet tuvāk!" un "puika, konfekti negribi?". Šorīt arī sirds klauvēja un atgādināja, ka alkohols slikts. :) Tā vot. Had my time.
3 dienas esot lielu daļu laika ar savām domām baigās lietas atklāju un novēroju. Sapratu, ka cilvēkos kā pirmo īpašību vērtēju humoru. Sanāca piespiedu kārtā uzturēties slikta humora īpašnieku sabiedrībā, jebal, es tik riebīgs paliku pret viņiem. Vēl sapratu, ka augstskolnieki tomēr ir bērni, kuri kko mācās un kopumā ir bēdīgas gaisā karājošas lupatas, kuras nezin, kas notiks, kad paies tie 4 gadi. Nu un tad zder un ālējas. Vēl jau bija arī pavisam dziļās - tās dvēseles domas, bet tās drošāk turēt pie manis.
Tagad atpūtīšos no atpūtas. Man pat zvanīja un piedāvāja piedalīties sacensībās, no kurām nācās atteikties. Teicu, ka grafiks aizņemts... xD Rūdīta alkoholiķa balsī... Pirmajā naktī laikam no aukstā šņabju kokteiļa dabūju aizsmakušu balsi un tad krastmalā ākstījos ar piesmakuši creepy saucieniem: "Meitenes, nebaidieties, airējiet tuvāk!" un "puika, konfekti negribi?". Šorīt arī sirds klauvēja un atgādināja, ka alkohols slikts. :) Tā vot. Had my time.
Kā arī man prieks, ka atpūta ir sanākusi labu labā, taču ievads tiešām drusku skērī, aāārghhh !
Hitrijs, ne?