Ievilkās pie kolēģa 2 mediķes. Pēc tam googlejām, zinātņu doktore medicīnā un viņas meita, arī ārste, tik sīki nepētījām. Dokumentu gan neesot līdzi, uz teātri atbraukušas, bet mums gan jāizsniedz viņām 100+ eiro iekārta. Esot rakstīta pilnvara uz vienu vīrieti, bet, tā kā viņš brauktu vēlāk, tad davaj, tagad. Nu jā, ideja jau jauka, bet personu apliecinoša dokumenta nav, šoreiz nesanāks. Pāris minūtes mēģina ar ne pārāk veiklu sarunu nokaunināt kolēģi, redz, viņas mēģina pazemot tagad. Man parādījās interese, pārjautāju, ja jau ir mediķi - bez dokumentiem un polises varu izstaigāt ārstu bez maksas? Protams, ka varot, pierakstītu informāciju un pēc tam man atzvanītu, lai nosaucu polises nr. (?).Es sāku smieties, jo radās sajūta, ka runājam ar kaut kādām vidusskolniecēm bez piligi attīstītām smadzenēm.
Tad, sapratušas, ka tomēr nepiekāpsies, novēlēja, lai nevienam no mums nesanāktu ārstēties pie viņām, jo tad viņas būšot tās, kuras parādīs apkalpošanas manieri. Viss tas sūds, ko viņas sarunāja, būtu maznozīmīgs, bet šī frāze lika aizdomāties. Ja ārsts ir gatavs nosolīt, ka neārstēs Tevi, vai mēģinās Tev sačakarēt veselību... Es, ja godīgi, šokā.
Sejas izteiksmi viņām varētu nofilmēt, kad es ierastos tukšām rokām ar vēlmi paķert pāris zāles, ko nosegs mana polise, plus paārstēties drusku nahaļavu.
Tad, sapratušas, ka tomēr nepiekāpsies, novēlēja, lai nevienam no mums nesanāktu ārstēties pie viņām, jo tad viņas būšot tās, kuras parādīs apkalpošanas manieri. Viss tas sūds, ko viņas sarunāja, būtu maznozīmīgs, bet šī frāze lika aizdomāties. Ja ārsts ir gatavs nosolīt, ka neārstēs Tevi, vai mēģinās Tev sačakarēt veselību... Es, ja godīgi, šokā.
Sejas izteiksmi viņām varētu nofilmēt, kad es ierastos tukšām rokām ar vēlmi paķert pāris zāles, ko nosegs mana polise, plus paārstēties drusku nahaļavu.
Nu labi, pieņemsim, ka jums ir tāda stingra uzņēmuma politika un tikai seko tai, jo citādi tevi atlaistu no darbu. Tad tā arī klientam paskaidro, nevis sāc šo ķircināt ar jautājumiem – "a, ja nu es aizietu pie ārsta bez dokumentiem?"
Es tā saku tāpēc, ka mani vienreiz aizsūtīja savākt 5000 eiro vērtu gleznu no izsoļu centra. Un man pat id nevajadzēja rādīt – nosaucu savu vārdu un to, kurš mani ir sūtījis, un ar to viņiem pietika, jo persona iepriekš pa e-pastu bija nosūtījusi pilnvaru, ka es varu izņemt. Bet te tu runā tikai par 100 eiro vērtu med. ierīci un pie tevis no savākt atnāk ārsti.
Kad pastāstīja, ka ir bijuši gadījumi, kad no savas lielās algas jāmaksā zaudējumi, atcirta, ka tās ir jūsu problēmas, ne manējās.
Cilvēkiem kultūra jau pati par sevi bija augstā līmenī, līdz ar to nevajadzētu cerēt, ka kāds riskēs ar darbu vai naudu svešiniekiem, kas ir pret Tevi rupjš.
Saucās - sākumā po pacanski un tad kad sākas sūdi, tad - cieti pēc likuma.
Paraksts ir mans? Atbilstošie akti ir? Kur ir mani dati precīzie? Ā, nu tad jau jums pašiem tur bardaks, sorry, man nekas nekur nav jāmaksā.
Ja jau trūkst neuzticēšanās, kapēc mēs slēdzam dzīvokļus un mašīnas? Visi taču savējie. :) Kanādā viens otram šādi uzticas. Un viss strādā.
Un tādi precendenti ir bijuši papilnam. Jau tālajos laikos, kad e-pasts vēl nebija diezcik populārs un nebija nekāda tiesiskā regulējuma, bija tādi, kas mēģināja izlikties, ka e-pastā noslēgts kontrakts nav saistošs. Bet tiesas tam nepiekrita. Transakcijas vai kontrakta formai nav nozīmes, var būt kaut vai mutiska. Problēmas tiesā būs tikai tad, ja tu nevarēsi atrast pierādījums, ka tāds kontrakts ir bijis. Bet ja tev ir e-pasti, facebuki, paraksti utt., tad vispār tur nav jautājumu.
Bet principā šeit vispār ir jautājums, kāpēc kaut kādam zemākā līmeņa darbiniekam ir jāuzņemas 100% atbildība par uzņēmuma risku. Tā ir appišana jau pašos pamatus.
Bet, ja par dakterīšu komentāru ... nu nožēlojami, tiešām, kas tā var atļauties runāt, dažreiz liekas, ka šī sabiedrība pa lielam sastāv no tīņu prātiem pieaugušo ķermenīšos. A skumji, ka tā. Birokrātija vai ne birokrātija, bet darbs ir darbs.