1/13/08 11:57 am
Dzīve pulsē kā izgriezta sirds. Kā mikroskopiska stikla šķemba, kas spiedz izlietnē pēc tam, kad mazgājot traukus, saplīsusi glāze.
Un pēcpusdiena vienmēr ir iestājusies pārāk ātri.
Dzīve pulsē kā izgriezta sirds. Kā mikroskopiska stikla šķemba, kas spiedz izlietnē pēc tam, kad mazgājot traukus, saplīsusi glāze.
Un pēcpusdiena vienmēr ir iestājusies pārāk ātri.
Šīs nedēļas satumsušās pilsētas vakari, kuru izgaismotās smailes uzdur dienas, dodoties mājās ne ar ko, toties ne ar nelaimīgumu.
Īsu brīdi viņš šķelmīgi smaida un ar roku aizskar savus matus.
Vakar trolejbusā nodomāju, ka es varētu vēlreiz mēģināt iemīlēt šo pilsētu, dzīvi tajā. Ja man tam būtu laika.
Tinu domās to brīdi, kad viņš iznāk pa durvīm un sveicinās, smaidot un nedaudz paklanoties. Tobrīd es nobrīnos par viņa spējām būt tik laipnam un jaukam.
Skatos uz sevi spogulī un nodomāju, ka es esmu (Severus) Sneips. Man ir tāds skatiens.
Rīga ir kā Dikensa Lielās cerības.
Neesmu pierakstījusi nekādas atmiņas, nevienu piezīmi par savu ceļojumu, par tām dienām Parīzē. Un arī tagad es spēju pieminēt tikai Parīzes Dievmātes katedrāli, kas tumsā pasakaini izgaismota. Un varbūt Poliju, kas mani satrieca ar savu drūmumu, konsekventu, viendabīgu drūmumu. Tās drausmīgie ceļi un krusti ar ziediem mirušajiem uz tiem.
Viss ir noticis viegli. Aizbraukt un atgriezties, un momentāli būt atpakaļ šajā dīvainajā dzīvē. Dzīve ir skaistāka par neprātu- es vakarnakt nezkādēļ nodomāju.
Iespējams, es esmu iemīlējusies šajā dzīvē. Iespējams, es vispār esmu iemīlējusies. Bet iemīlēšanās tagad ir kļuvusi citāda. Tajā tagad ir kaut kas no vajadzības izdzīvot un bezcerības, kas pieņemta kā pašsaprotama. Nav nekādas nepacietības, gluži otrādi, ir pilnīga pacietība kā labi noturēts vīns. Un pazemojums, kuru es sāku izprast. Pazemojums, kas caurvij eksistenci. Pazemojums, no kura varēja izsargāties seno romiešu aristokrāti, bet ne mūsdienu cilvēks. Pazemojums, kas kļuvis par tradīciju.
Arī nelaimīgums ir kļuvis nosacīts. Rezignēts.