Manī ir izaugušas spokainas smailes. Kā Rīgas Centrālās stacijas pulkstens, ko agrā rīta stundā ir apsēduši melni putni. Skaists, bet nedaudz baiss skats. Skats, kuru es nevaru nemīlēt, tomēr tāda mīlēšana šķiet destruktīva.
Naktī nevaru un negribu aizmigt. Varbūt esmu iemīlējusies savā dzīvē. Tagad tā atkal atbild pati par sevi, saraustīta un murgaina, tā pati sūknē savu asinsriti. Un es tikai īsu brīdi padomāju kādas muļķīgas sarunas vidū, ka varbūt esmu inficējusies. Un varbūt man uz brīdi amizanta šķiet doma, ka es vēl varētu būt spējīga inficēties. Ka es vēl varētu būt spējīga pakļauties dzīvei, nevis pārgriezt tai rīkli, kad tā ir mani pievīlusi un nogurdinājusi. Ka es vēl varētu būt spējīga ļaut, lai tā perversi izrīkojas ar mani pēc savas patikas.
Iemīlēšanās ir abstrakts jēdziens. Kādēļ to parasti iedomājas kā skaidru un nenoliedzamu faktu? Tādu, pret kuru grūti izvirzīt pretenzijas, no kura grūti novērsties. Jā, tas varētu būt pašregulējošs process, zirneklis, kas iekrampējis savas kājas uz kāda sirds, tomēr tajā nav nekā skaidra un nenoliedzama. Un nav arī tās nepieciešamības pēc realizācijas, ko tai piedēvē. (Vai varbūt tā esmu es, kas domā, ka dzīve ir skaisti nelaimīga apriori?)