Melni putnu plankumi, kas strauji slīd pāri tumšpelēkām debesīm, cīnoties ar vēja brāzmām. Drūmas, uztūkušas blokmājas, tukšas, steigā pamestas ielas. Šai pilsētai ir sava neapkarojamā seja, un tajā ir kaut kas pārdabisks. Stāvot uz balkona, manī rodas nepārvarama sajūta, ka tajā gandrīz nekā cita nav kā vien šis vējš, ātri slīdošo mašīnu šalkoņa un nomācošā padomju laika arhitektūra kā asi zobi. Novārtā pamesti un savairojušies kaķi uz katra soļa. Skaisti un žēlīgi kaķēni pusbadā zālienos guļ diendusu. Šī pilsēta ir cilvēku truluma un neglītuma spoguļattēls, it viss tajā ir baisas sekas un pagātnes drupas, saulē izbalējušas un vējā uzasinātas.
Pārsvarā šeit guļu gultā un lasu. Istabā smaržo pēc āboliem un piparmētrām. Skaļi tikšķ antikvārs pulkstenis koridorā. Smēķējot uz balkona, pieķeru sevi brīnāmies par to, ka citi cilvēki tur- apakšā uz ielas, kaut kur mērķtiecīgi dodas.
Atceros šurpceļu vilcienā. Atceros, kā mēģināju pa vilciena logu uztvert un izprast lauku ainavas, kas nogūlušās līdzās dzelzceļa uzbērumam visa ceļa garumā. Ko domā, dara un jūt tie cilvēki, kam pieder šie bezgalīgie labības lauki, vietām aprauti ar kokiem aizaugušām saliņām. Tomēr es nespēju iztēloties nekā no tā. Retas stacijas, apstādītas košām puķēm, un to nedaudzie liecinieki uz peroniem atstāja manī sajūtu par svešu pasauli. Lielpilsēta var likt tev noticēt, ka tā ir it visa iespēju robeža. Pat, ja tu tam nemaz negribi ticēt, tā atstāj šo savu zīmogu tev asinīs, un tu vairs neizproti neko citu.
Attāli un klusināti kaut kur spurdz putni. Šogad vasara ir ļoti vāja un blāva, gandrīz nemanāma. Gandrīz nemaz ne gadalaiks ar savu spalgumu, tikai vienmērīgs un vienveidīgs laiks, kas paiet ātrāk kā jebkad agrāk.
Bet dzīve ir pasīvi neizteiksmīga un nebūtiska, un tā ir pavisam, pavisam vienkārša.
Cilvēki nav tēli. Cilvēki svīst un noliecas pēc priekšmetiem, sajūtot blīvu ķermeniskuma mezglu mugurā. Vispatiesākie tie ir uz vecām fotogrāfijām, kuras reizēm izdodas nejauši uziet ģimenes fotoalbūmos. Sejas, par kuru īpašniekiem tu neko nezini, tikai to, ka viņi ir saposušies, lai pozētu uz antīku butaforiju fona. Daudzreiz esmu domājusi, ka es gribētu, lai mana dzīve būtu tāda nejauši uzieta fotogrāfija. Mirklis, par kura apvalku- pagātni un nākotni- nekas nav zināms.
Reālās pasaules pelēki rezignētā īstenība. Rezignētā īstenība. Jā, šāds apzīmējums lieliski sakrīt. Rezignēta īstenība un rezignēta es pret to.
Cilvēki veikalā. Pēkšņi uztveru kāda pāra skatienus, un mani pārņem nejaušs bezdomu riebums. Riebums, kas nāk pats par sevi. Un varbūt nemaz ne no manis. Varbūt es nemaz neesmu vainīga. Tas pats par sevi ir uzkrājies gaisā virs mūsu galvām par to, ka mēs esam tādi, kā esam. Par to, ka mēs paklausīgi stumjamies patērētājsabiedrības plūsmā. Bezgaršīgs, bezjēdzīgs riebums.
Manī ir melns spoks, kas karājas katra laika perioda galā. Kaut kāds tumsas sabiezējums. Kaut kas, kas mani ik pa laikam galēji ietekmē. Varbūt tas aizspiež man acis, izlocījies starp mēnešiem pagātnē kā vīteņaugs. Fantoms.