Bailes ir samezglojušās kā elpvadu biezoknis manī. Un tām pa vidu peld nomierinoši stāsti, ko es lēni murminu sev (zem sirds). Es tikpat kā nemaz nedzirdu savu balsi. Vai man tāda vēl ir? Vai tā ir piesmakusi, vai izbalējusi, vai kļuvusi par cigarešu dūmiem, kurus es turpinu ieelpot dienu pēc dienas.
Rakstu autobusā. Ir lietaina diena, un puscaurspīdīgi cilvēki blāvi attālinātiem skatieniem apvilkuši dzīves kā džemperus, nodilušas džinsu bikses un dīvainus plašķus.