Šīs nedēļas satumsušās pilsētas vakari, kuru izgaismotās smailes uzdur dienas, dodoties mājās ne ar ko, toties ne ar nelaimīgumu.

Īsu brīdi viņš šķelmīgi smaida un ar roku aizskar savus matus.

Vakar trolejbusā nodomāju, ka es varētu vēlreiz mēģināt iemīlēt šo pilsētu, dzīvi tajā. Ja man tam būtu laika.

Tinu domās to brīdi, kad viņš iznāk pa durvīm un sveicinās, smaidot un nedaudz paklanoties. Tobrīd es nobrīnos par viņa spējām būt tik laipnam un jaukam.

Skatos uz sevi spogulī un nodomāju, ka es esmu (Severus) Sneips. Man ir tāds skatiens.

Rīga ir kā Dikensa Lielās cerības.