Man pietrūkst gulēšanas 1.slimnīcas dārzā rudens lapu kaudzē. Visu mūžu pietrūkst. Un Kristas, kas līgodamies staigātu pa soliņu virsmām un smietos. Es metu gaisā saujām lapu, un tās lēni piezemējas, es saku, ka nekur nav jāiet, te viss var izbeigties. Te ir gana skumji, lai vairāk skumju nemaz nebūtu vajadzīgs piedzīvot. Tomēr nākas piecelties, notraust putekļus un katru nākamo gadu izmest kādu apšaubāmu līkumu savā dzīvē.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Man kaklā ir aiza.

Un rīts bez seguma.