Piemēram, tu ej pa ielu un grasies izņemt kreiso pagriezienu, bet tad pēkšņi sastingsti un nespēj turpināt ceļu. Tu uzgriez muguru līkumam un aizsmēķē, domājot- sasodīts, kas notiek, man jāiet tālāk, ko, pie velna, es daru. Tad tu sadzirdi, ka tev aiz muguras ir apstājušies vairāki aptuveni devīto klašu skolnieki, runā visādas stulbības, smejas, un tu sāc kāpties atpakaļ, lēni, tad arvien ātrāk, līdz gandrīz skrien. Kaut arī tev kaut kur bija jābūt, kaut kur jānokļūst, tu vienkārši meties atpakaļ ne no šā, ne no tā. Pilnīgi bez iemesla. Vai nav eksistenciāla neķītrība?