Es neklausos Placebo, tikai citēju. Un ne jau mūzika manī rada nojausmas par dzīvi. Ar nepanesamību es drīzāk domāju to, ka dzīvei neko nevar padarīt, bet to laikam būtu grūti paskaidrot. Kad skatos, kā nebeidzami snieg visu šo laiku, stāvu pie loga un skatos ārā, tad ir tāda skaidra, pavisam tīra sajūta par to nepanesamību, un tā nemaz nav slikta sajūta. Arī tajā ir kaut kas no lidojuma :) Es laikam vienkārši nemēdzu rakstīt tieši. Tāpat kā aizkari mani atdala no dienas, arī kaut kādi jēdzieni- no dzīves.
Es nejūtos vientuļa. Mēs katrs esam sevī, un tas nozīmē ne tikai vientulīgumu. Tajā ir arī kaut kas likumsakarīgs, nepieciešams.