No rīta uz zemes ir trūcīga ziema. Kā no lēta auduma sašūta, kas zaudē krāsu jau pēc pirmās mazgāšanas. Es eju, ostot aukstumu, un kārtējo reizi zinu, ka tas ir kā patukšs sapnis. Man nav pārliecības, ka dzīvoju. Kakls ir tukšs un brīvs no būšanas saspringuma kamoliem un spazmām. Ielas krustām- šķērsām klusē. Gaisā lēni slīd atmiņas par to, kur kas atrodas. Tas ir viss. Manis nav. Nesaku, ka būtu jābūt. Apzinos tikai, ka esmu veikusi daudz veltu darbību un domājusi daudz veltu domu, kuras pat nav atstājušas gandrīz nekādas pēdas. Ko tu gribi? Neko. Aukstums viegli dzeļ degunā. Uz grīdas paliks no zolēm atkritušas sniega plēksnītes. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />