Kad koki ir kļuvuši kaili, bet sniegs vēl nav uzsnidzis, kad rudens ir beidzies, bet ziema vēl nav sākusies, iestājas klusums. Vējš ir rēgains, nēsājot pa zemi puspuvušas lapu driskas. Ēku vaibsti kļuvuši asi un tumši, logu pakešailes līdzinās baltā ierāmētiem bezdibeņiem. Šis laiks griež kā ar žileti. Tā skaudrums ir tīrs un nepiemuļķojams.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Un tad nāk Kristīne Lavransa meita un moka mani.