Reiz mēs aprakām pagalmā divu santīmu monētu. Viņa teica, ka tas gadījumam, ja kādreiz pietrūkstot tieši divi santīmi kāsim. Tad mēs to izrakšot. Tikai jāatceras, ka nauda aprakta blakus šūpoļu stienim. Es smējos, jo neticēju, ka vajadzības gadījumā monētu varēs atrast. Sēdēju šūpolēs un uzjautrinājos, kamēr viņa pie manām kājām kašāja ciet sausās smiltis. Mūs vēroja tikai daudzdzīvokļu namu logi, visapkārt rindu rindās tie logi kā acis bez plakstiņiem. Bija dienas vidus, un laiks šķita kails kā tuksnesis. Dzīvei nebija ne sākuma, ne gala. Kur vien skaties, plašs bezjēdzības okeāns.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Bet viņa neteica, ka pa tādu okeānu var viegli slīdēt. Viegli kā putna pakrūtes spalviņa vējā. Viņa neteica, ka mēdz gadīties tādi cilvēki un tādas dzīves, kas nepiestāj krastā.

Nezinu, kādēļ viņa brīžiem atdzīvojas manā galvā. Viņa tur staigā, smaida, plivina vējā savus krāsotos matus, cilā uzacis un runā zemā, piesmakušā balsī. Varbūt tādēļ, ka ar viņu ir viegli, tomēr labi nekad.