Te es esmu. Kad iekāpju gultā, palagos rodas krokas. Nolieku plaukstu atbalstoties, un paliek bedre. Pēc tam stāvu uz grīdas un skatos izvagotajā audumā. Katra kustība atstāj pēdas. Te es nupat biju, te es esmu tagad. Varu cīnīties ar savām pēdām, zobus griežot, pārklāt gultu no jauna, bet kāda ietiepīga kroka vienmēr paliek.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Te es esmu. Aiz loga miglā karājas kādas ēkas balkons, uz kura neviens nekad neiziet. Uz ielām šalc mašīnas. Pastniece iemet telefonrēķinu un nozūd, paklausīgi velkos pakaļ aploksnei. Zālājā atrodu beigtu žurku ar asiņainu caurumu mugurā. Izkostais gaļasgabals mētājas turpat blakus. To pat varētu ievietot precīzi atpakaļ vietā kā tādu puzles gabaliņu. Te es esmu. Te es stumjos atpakaļ telpās, plēšot vaļā aploksni un apskatot ciparus.

Te es esmu. Te es bīdos pa istabām, un galvā man savērpjas šķebīgs būšanas kamols. Tas sūcas mutē ar siekalām un pieglaimīgi slīd gar mēli, tas sūknējas asinsvados un uzblīst manās rokās, iekrampējas pirkstos un plivinās svārkos.