Salstošas pēdas dzen uz priekšu kursoru un paātrina taustiņu klabināšanas procesu, tās rada maldīgu sajūtu, ka ātrāka rakstīšana iedvesīs ķermenī vairāk siltuma. Es skrienu, pavērtu muti skrienu, rijot skābekli un tekstus. Es jau skrienu, dzīve, bet tu bēdz, un saki, ka mans soļu speršanas mehānisms esot nepareizs. Un, jo ātrāk es nesos, jo tālāk tu esi… Pavisam normāla neiroze.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Žēl, ka pret šiem melnās plastmasas durkļiem tastatūrā nevar nobrāzt pirkstus, žēl, ka, ik dienu spaidot taustiņus, āda pirkstgalos nesacietē, kā tas notiek, strinkšķinot ģitāru. Pēdas nepaliek. Un tava dzīve (lasīt- mēbelēta istaba) sen vairs neuzšķērž. Nothing personal, tikai dienas tev pie sāniem aiz loga. Lietuslāsēm uzblīdušu mākoņu simulācija.