Un es sēžu savu svārku krokās tepat vien- krēslā pie loga. Tur ārā ir zari, piestiguši pilni maziem, zaļiem āboliem, bet šeit tikai divdesmit astoņi grādi pēc Celsija, kas cauru dienu uzmācīgi saldē rokas. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Paklau, man taču nav ne jausmas, no kurienes es nāku un uz kurieni eju. Visas šīs vasaras savus soļus sasviež augusta mākoņos, un es taču neeju pa saules apspīdētu asfaltu kā rupjmaizes garozu, un nav tas vietām ieplīsis garenās aizās, un nav man čībās jūrmalas smilšu, un tu nesaki, tu nemaz neko nesaki. Bet bez tā taču nav iespējams dzīvot.