Es domāju, ka manā gadījumā tas drīzāk ir saistīts ar laiku- ar neesošo tagadni, jo dzīve mums vienmēr ir pagātnes formā, kaut pāris sekunžu atpakaļ... Tieši tas apstāklis... Brīži, kad jūtos dzīva, varētu būt tie, kad jūtos apdraudēta- kad dzīvībai draud briesmas, kad kaut kas apdraud ķermeni. Un varbūt vēl arī pamošanās mirklis, kad attopies no sapņa tādā bardakā visādu asociāciju un meklē īstenību- gluži kā windows, arī cilvēkam vajag laiku, lai ielādētos sevī. Bet būšana sev uz delnas- arī tā pastiprina dzīvības sajūtu, bet parasti ne visai pozitīvi... Es laikam neesmu īpaši fokusējusi maņas, lai sačamdītu realitāti, un nezinu, vai to vispār var tā sačamdīt- tā ir kā narkotisks efekts manās sajūtās, sačamdīt var tikai kādu tās fragmentu uz brīdi, bet apkārt spokojas citi, un viss vienmēr izslīd no rokām... Vispār tas ir sarežģīts temats, paldies par iedziļināšanos :)