daži fragmenti no dienasgrāmatas

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" /> 

22.jūnijs

Uzbrūkoši svētki, nepārvaramas un neapejamas aizas ikgada kalendārā. Beidzot līst. Klusi un nemanāmi. Kāja nedzīst, un bildes joprojām sasūkušās galvā kā dēles.

24.jūnijs

Jebkuri svētki ir sāpīgi. Sāpes ir cilvēcisko svētku kodols. No tām tie barojas un rada šos maratona skrējienus pēc prieka un reibuma.

25.jūnijs

Es nemaz nespēju rakstīt. Vārdi gausi izšļūk uz papīra, bet paliek pusrakstīti. Šausmīgs slinkums tos uzrakstīt līdz galam, tādēļ pievelku tiem garas astes ar brīvu pildspalvas vēzienu.

29.jūnijs

Uz ielas redzēju vīrieti ar alus pudeli. Viņš gāja ļoti platiem soļiem tik strauji, ka līdzinājās milzīgam sienāzim. Viņš skaļi sarunājās ar sevi. Kaut ko uzstājīgi sev paskaidroja. Šis skats iedeva kā ar bomi pa galvu. Tik šausmīgas ir zaudētās spējas būt saprastam un ieraudzītam.

30.jūnijs

Vakar, smēķējot pie loga, redzēju savu seju, spoguļojamies stiklā. Es gribēju, lai tā vienmēr paliek tāda, kā tobrīd. Tā bija kaila un patukša, ar šaurām, mitrām acīm, mati viegli krita pār pleciem. Tā seja zināja, ka nekas nekad vairs neatmazgās šo dzīvi, un tā to pieņēma. Rūgta, bet mierīga un pacietīga seja. Kā ledaina upe.

4.jūlijs

Bailes no bailēm neļauj nejust bailes.