Tas ir tikko uzsniguša sniega nevainīgums, kurā bail spert soli, lai nenosmērētu spilgto baltumu. Šis rīts jau ir sniegs ar rūsu, pastāvējis sniegs, kas ir kā dzīve- ne šķīsts, ne arī pārlieku aptraipīts. Bet patiesībā šos priekšstatus uzburam mēs paši- tīrs, netīrs. Varbūt šiem jēdzieniem nemaz nav jāeksistē, šai atšķirībai...