Tas viss liek aptvert, ka nemaz neesi, manis nav, ir tikai vīzijas un šie izmētātie uzmetumi, kaut arī tie šķiet skumji un drūmi eksistenciāli, tas ir vispatiesākais un dziļākais dzīves skaistums, un sāpes ir vieglas kā silts vasaras vējš, prieks ir daudz grūtāks, atbildīgāks. Šī dīvainā dzīve spēlē mūs. Vai fatālisms nevarētu būt augstākais, uz ko spējīgs cilvēks savā pastāvēšanā?