Zini..vakar pieķēru sevi pie domas, ka man bail no tā, ka mani varētu nodot...ļoti ļoti bail...
Un lai no tā izvairītos, es cenšos skriet notikumiem pa priekšu un uzminēt, kurā brīdī man būs jāslēpjas vai jābēg prom, pirms neesmu nodota...Pieķeroties vārdiem un lietām, apmīļojot tās, it kā vēl reiz un vēlreiz domās uzburt pasauli bez nodevības...
Un vakar..jā vakar sapratu, ka tas neatrisina problēmu...Nu nevaru es būt pareģe - nevajag...Jā..laikam dzīvot mirklim..Un ticēt, lai cik grūti tas arī nebūtu..
Iepriekšējā dzīves pieredze ir iesitusi dziļu rievu manī, un tā ir mana rūgtuma bagāža...