Labrīt, spīd saule, un vasara ir gandrīz galā. Nejautājiet kā. Tā vienkārši mēdz gadīties. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Nepārtraukti rakstot, smēķējot, aizmigšanai iedzerot vienu kokteili, izzūd laiks un ķermenis. Bet viņš te bija un izsmējīgi jautāja kādēļ. Cik viss bija trausls tobrīd! Laiks, gaiss, ķermeniskums. Trausls un bezjēdzīgi plīstošs sāpēs. Tukšs dūmu mutulis. Vārdi karājās gaisā. Ne sākuma, ne beigu, ne atrisinājuma. Tu tikai kaut ko redzi. Viegli pievērtām acīm un putekļainā gaisā trīsošām skropstām, un lūpās tev kavējies maigs, kluss smaida zīmogs. Tādēļ.

Un tad tu ej, tu aizej, ar roku glāstot svešu māju aukstās sienas, tumsā izzudušo dienu lietus peļķes uzkrāj laternu gaismu. Un tev ir tik ļoti bail no nodevības, vēl pēdējo reizi tik ļoti, ļoti bail.