Pamostos aizpampusi, ir karsts un smacīgs, kādu brīdi man šķiet, ka smoku. Sastingstu un nogaidu. Pāriet.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Cik dīvaini, ka es tā guļu gultā- nodomāju- kā tāda mūmija, tikai guļu uz muguras un nespēju atcerēties, cik man gadu, kura nedēļas diena ir iestājusies, vai man ir darbs, kur es vispār esmu. Tikai zinu- man nav ko elpot.

Gadās tādi rīti, kad pamosties it kā savā dzīvē, bet nespēj uzminēt, kurā tās fragmentā esi iemests. Vai tas ir laiks pirms gada, diviem, pieciem? Viss ir sajucis, un varbūt šķietamā pagātne bijusi tikai sapnis. Tad tu saproti, ka būtībā jau nekas nemainās, ka laika priekšā tu vienmēr esi vienāds, neskatoties uz pieredzi, attīstību, izglītību un vecumu, tu vienmēr esi kā tukša olas čaumala.