Šai dziesmai ir paveicies, tā visu mūžu vasarās pēc lietus ar mani sarunājas. Kad ir vientuļi, un noplīsušas koku lapas asfalta peļķēs niekojas, kad elpa ir viegli saredzama gaisā, tik nebūtiska un iztvaikojoša kā visa esība, kad cilvēkam ar karsti kūpošu cigareti ienāk prātā, ka sargeņģelis vajadzīgs, vajadzīgs ļoti. Un uz balkona margām viņa aizplēstais dzīves spoguļattēls plivinās bezvējā.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />