Un tev nav vairs jāsēž mašīnā un jārij garāmslīdošais, tirgojot sevi par vienatnības aizmiršanu. Un nav kādu brīdi sevi jāpieķer ar domām, ka šī milzu ātrumā tavu ķermeni nesošā metāla iekārta varētu tepat un tūlīt kaut kur ietriekties, jā, tev nebūtu žēl, ka tā, kamēr ceļmalas māju gaišie logi dzied skumju melodiju tavai tukšajai, kraukšķīgajai čaulai.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Un tev vairs nav jābūt par simtiem negulētu nakšu indes kausu, paģirainu miglas rītu virvi sev ap kaklu.

Ir vasara.

Nu tu vari iet uz visām pusēm nevis, lai kaut kur nonāktu, bet vienkārši- lai ietu. Slapjām kājām pēclietus zālē, ķermenim badīgi rijot ādai klāt līpošo saules siltumu.