Pāris dienu bilance ar caurvējā izkūpinātiem vīrakiem.

Pāris dienu bilance ar caurvējā izkūpinātiem vīrakiem. Tā, lai smarža ir mirklīga, un mirklīgums, kā ieslēgts apburtā lokā, visu laiku atkārtojas, saldajam aromātam pieņemoties spēkā un tad atkal gaistot vējā. Saulē plīvo aizkari, stūros savelkas ēnas, tukša, plata gulta, uz kuras papīri un smalka, dārga pildspalva. Stāvēt un skatīties, kā dzīve dzīvo bez manis. Divas es viena otrai pretī- es-telpa un es-pieklīdene-mūžīgā svešiniece.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Vakaros sēdēt uz lieveņa un smaržot vēl atturīgo vasarīgumu gaisā, nedaudz salt, nedaudz rakstīt domās stāstus. Par garāmejošo, trauslo metenīti, kam atkritumu spainis iegrebis plaukstu, un skumji gaišie, plānie mati, pelēkā, nenozīmīgā sejiņa. Par puisēnu uz savam augumam pārlieku liela divriteņa, enerģiski aizmijas garām, nozib sarkans tēkrekls, un stiegraini ceļgali glūn no kārnajām kājiņām.

Ap divpadsmitiem naktī lasīt Ingas Ābeles „K-esmu” un pamazām iemigt. Šie teksti liek redzēt savādus sapņus. It kā mēs būtu uz laiku saplūdušas. Medmāsa viņai iebāž pirkstus starp kājām, lai zinātu, kā noris dzemdības. Manī aizķeras šis vienmēr nicinātais gaļasgabalīgums. Tas lēni plūst domās un izgaršo manu pretošanos. Un es sapņoju, ka man ir dēls aiz pāris sienām gultā viens pats, tumšmatains un tukšs. Un es negribu pie viņa iet. Prāts liek, bet būtība nekust ne no vietas. Es stāvu un mēģinu atcerēties, kas ir viņa tēvs, lai aizsūtītu to pie mazā. Bet es to nezinu. Tikai nojaušu tieši to, ko nevēlos. Un es neaizeju. Es pamostos no rīta ar vieglu pelēkumu uz aizkariem un dziļām, klusām, tikko manāmām sāpēm.