Šorīt pamodos kā no letarģiskā miega. Viss nedaudz izbrīnīja, it kā es būtu pēc daudziem gadiem atgriezusies kādā vietā un atklājusi, ka absolūti nekas nav mainījies. Rīta ēnainums uz aizkariem, pulksteņa tikšķi klusumā, kaut kur uz paklāja pelnutrauks un pirmā cigarete, kādas telefonsarunas laikā izvarota sērkociņu kastīte. Apziņa, ka gulēts pārāk daudz un pārāk ilgi, vismaz divas diennaktis. Gulēts smagi un bezjēdzīgi, cerot aizbēgt vai izvairīties.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Es būtu gribējusi pamosties Vēja Pilsētas dzīvoklī un dzirdēt, kā vecmāmiņa jau grabinās pa virtuvi, cepot maizītes un izgudrojot dīvainus salātus. Man nebūtu dzīves, tikai brokastu smarža, rīta saules maigums un pār debesīm lidojošas, pļērcošas kaijas. Es pieceltos, un man nesaltu. Uz ielas sieviete gaišos svārkos iekāptu mikroautobusā. Bet man vajadzētu tikai noskalot seju un noticēt, ka ēst brokastis ir labi. Ēst lēni un ilgi, pa logu skatoties vēl tukšajā un klusajā rotaļlaukumā, kur no karuseļa palikuši vien kaili stieņi, un smilšukastes jumtiņš- sēne, jau sen izbalējis, zaudējot mušmires punktojumu. Un man garšotu ēdiens, un mani stiprinātu ēdiens.

Bet, lai cik tālu es katrreiz nebēgtu, galvaspilsēta aizvien guļ, izklājusies manī. Pārāk ātrā un plosošā, mūždien pusbadā, bet bez apetītes, gaisā ņirbošām iespējām, un tomēr ar neiespējamības garšu mutē. Katru dienu tā izvaro un pēc tam piemāna, stāstot, ka tā bijusi mīlestība. Tā ļauj sev gulēt uz krūtīm un smaržo tavus matus, bet pēc brīža jau mehāniski drāž tevi, nerēķinoties ar tavu negribēšanu. Bet vienmēr tā liek domāt, ka vēl ir iespēja būt laimīgam, ka tā vēl atmaigs un iemīlēs tevi, un dos tev visu to, ko tu gribi, tikai nedaudz jāpaciešas…

Lai kur es būtu, es nespēju izbēgt no šī drausmīgā ritma sevī. Viss aizvien ir tāpat, kaut pēc simts gadiem. Man aizvien nav sirds. Manī pukst pilsētas nodevīgums.