Kad šorīt pamodos, es nespēju uzminēt, kurš no rītiem tas ir. No sākuma man šķita, ka tas ir no tiem, kuri vienmēr cieti kā krams, un domas tad lido kā bumerangs- nevis prom, bet aizvien atgriežoties un iezveļot pa galvu. Tomēr nē. Un tas nebija arī pēdējā laika vieglais eksistences apliecinājuma solītājs, lēni krāsojot debesis saules tonī. Arī vasaras bezrūpības sausuma pilnais vai pagātnes čūsku pagultē slēpējs ne. Tas bija visu rītu sajaukums, zibēja, ik mirkli mainot savu izteiksmi, kamēr es taustīju pēc pirmās cigaretes, it kā baidoties nepaspēt.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Pirmoreiz sapnī redzēju, ka esmu nonākusi psihenē. Kā caur miglu spokojās tā galerija ar izstīdzējušiem baltajiem halātiem un grabošām sistēmām, ritinoties pa aukstu flīžu grīdu. Sīca sīkie ritentiņi, medmāsu kauli čaukstēja, visas ēnas stiepās uz augšu, lēni laizot nevainojami baltos grieztus. Es grozījos gultā, nevarot izdomāt piemērotāko pozu šai izrādei. No sākuma apsēdos, cerīgi veroties apkārt ar uzspēlēti apskaidrotu skatienu, tad apgūlos, durot acis sienā, tad atkal lēcu kājās un satinos segā kā eskimoss amerikāņu filmā.

Brīdī, kad urbos kādā plāksnītē uz durvīm ar kaut kādu zīmīgu uzrakstu, ienāca viņš. Kāds saņēma mani aiz rokas un izveda laukā. Brīnišķīgi zaļojošs mauriņš un ar vīteņiem apaudzēts, augsts žogs. Mēs stāvējām saules pilnā vējā uz terases un jokojām. Kad kopīgais joks, vienam otru papildinot, bija izdevies, viņš deva man pieci, viegli sitot plaukstā, un tad ar saviem pirkstiem ievijās manējos. Tobrīd es jutos kā žetonu saņēmusi. Tik priecīga, ka protu jokot, ka par to saņemu pieci, ka šajā izrādē man tomēr ir loma.

Bet viņš jau gāja prom, un es padevīgi sekoju, nedaudz vīlusies un rīvējot zobu rindas vienu gar otru. Mēs iekāpām mašīnā, un brīdi klusējām. Viņa augums man stāstīja, ka tur ir tas ceļš- aiz vīteņiem apaudzētā žoga, bet šis ir ceļa gals, kurā man nekad nevajadzēja nonākt. Viņš pats man reiz esot rādījis, ka tālāk nevajagot iet, ka tālāk esot beigas. Bet es neesot bijusi paklausīga, esot tomēr aizritinājusies līdz šejienei, un nu…

Mana galva pēdējiem spēkiem iekrita viņa klēpī. Pelēks, maigs trikotāžas audums. Tomēr viņš nepakustējās. Tikai lēni skatījās. Neuzlika roku uz galvas, maigi glāstot. Nē.

Mēs braucām pa kādu Liepājas ielu. Esmu aizmirsusi tās nosaukumu, bet tā krustojas ar O.Kalpaka blakus kapsētai, un, lēni glaužoties gar tās auksto, no akmeņiem mūrēto žogu, virzās uz jūru. Pirms krustojuma tā vienmēr ir tumša, klāta daudzdzīvokļu māju mestām ēnām un sīkām tirgus plača skaņām. Tai vietā es vienmēr apstājos. Arī šoreiz.

Tikai pēc neilga laika kaut kur no tālienes viņš saka, ka man vajagot dzīvot, strādāt un tamlīdzīgi, saka to stingri, jo stingri, un es mēdos pretī, attēlojot kā viņš triec kulaku galdā. Kaut kur no tālienes atplūst mūsu smieklu smaka un acu mirdzuma labvēlība, apskāvienu siltums, drošības sajūta.

Viņš laikam ir divu dīvainu cilvēku sajaukums. Saulaina diena. Aizgājušās ziemas pelni gandrīz aizaudzēti.