hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2005-04-24 10:57:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Cocteau Twins- Otterley

Te viss ir mierīgi. Šī karu izvagotā zeme klusē. Mēmi stāv sprādzienu krāteri, sirdis debesīm izpletuši, tranšejas uzkrāj lietu. Mestie akmeņi grimst smiltīs, asinis no to vaibstiem ir izbalojušas. Pat bāli dzeltenā iela ir sevi atmazgājusi. Tagad uz tās atkal var izkāpt, tā ir lēzena un droša, vairs nevij atmiņu atvarus un nesviež pakaļ seno dienu grēku soļus. Šogad, kad saziedēs ceriņi, gaiss vairs nespiedīsies galvā kā pirmatnīga inde, atgādinot laimes meklētāju izmisumu. Nē, tas būs tīrs. Vien violeto ziedu čukstošais mirdzums saulē, metot mistiski aicinošas ēnas.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

 

Ir tā, ka dažreiz cilvēkam sevi jāatrij un jāierauga visā savā aizgājušo gadu ķēmībā, jāuzvelk visas savas sejas vienlaicīgi un jānotrīc no tām. Bet ir arī tā, ka viņam sevi jānorij pavisam, pat savs skaistums, viss. Un jāatstāj tikai kaila būtne ar patreizējo saules intensitāti un koku zaru nokarāšanos sevī.



(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?