Es pamodos pilsētā, un tā bija piecos no rīta pilsēta ar pelēku dūmaku un ēku vienaldzības ēnām. Un asfalta okeāns vēl klusēja, apvilcies vasaras saules izbalināto ādu. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Es staigāju pa peļķēm, un man diez vai gribējās atcerēties, ka ir divtūkstoš piektais gads. Man negribējās arī uzskriet virsū tai saules pielietajai gultai pulksten vienpadsmitos, kur man būtu jāpamostas no mobilā telefona kaukšanas ausī, labrīt, man ir divdesmit viens, un man salst.

Nē, man nebūtu paticis saskrieties ar tādiem pragmātiskiem ķēmiem kā manas tagadnes detaļas. Piecos no rīta pilsēta gaisā žāvēties bija izkarinājusi visa iespējamības sajūtu, un es vēl gribēju to ierīt sevī. Nedaudz laika nevainības bez gadaskaitļiem un vecuma, nedaudz uzaustošās saules gaismas bez nolemtībām.

Bet tad ausī iebrēcās mobilais telefons, un es attapos, labrīt, man ir divdesmit viens, un man salst, un nekam tā īsti nav nozīmes, tikai tai garšai, ko jūti, ko nespēj noliegt, kas gausi sūknējas tavās dzīslās, kamēr laiks izsīkst kā palēninātā filmā.