Mana Pēdējā Rūgtā Mīla vienmēr paliks tā blāvi pelēkā diena aiz loga, kad dzīvība sāp. Kad kaķene atkal ir grūta, kad zem mīkstajām, glāsmainajām spalviņām viņa nēsā četrus līdz sešus, un, plati acis izvalbījusi, vērīgi lūkojas tālumā. Likteņa loze ar jūrasskolu vēderā. Tik jēgpilna.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Dzīvībai esot jāsāp, jo tad ir skaidrs, ka tā ir dzīvība. Un Tevis nekad nav te. Un nebūs. Likteņa loze caur baisiem pirmdienu vakariem, aizverot grāmatu izvandītā gultā, caur aizžņaugtiem otrdienu vakariem, gaidot, kad pierims šīs bailes, likteņa loze ir iekrampējusies man sirdī, nevarot piedot sev tukšumu. Mūžīgā dēle, aizrijusies manu asiņu nodevību.