Es nekad netieku nost no Akmens tilta. Īpaši lietainos vakaros, kad tumsnējais asfalts laternu gaismā spīd no mitruma, es mūžīgi palieku ieslēgta stāstā tik un tik metrus virs Daugavas, starp diviem krastiem. Manas zoles jau ir saplūdušas ar tilta segumu, esmu ieaugusi epizodē ar vientuļo stāvu, kas kādu brīdi lūkojas upes dūmakainajā ūdenī, tad nolec un grimst, sniedzoties pēc duļķainās un akmeņainās upes gultnes. Bet pēc brīža es atkal attopos uz tilta, atkal domāju, ka jāiet tālāk, tikai upe hipnotizē, tik bezjēdzīgi vilina sevī, it kā ar pēdējiem spēkiem vēl izmisīgi censtos mani noslīcināt. Tā tas atkārtojas neskaitāmas reizes un nekad nebeidzas.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Esmu iesprūdusi arī tajā rītā ar viņa sastingušo skatienu. Es vienmēr palieku pasacījusi to, ko nevajadzēja izrunāt, un mani vaibsti ir kļuvuši kaili, pat caurspīdīgi, es to jūtu un tobrīd ienīstu savu seju, kas šķiet ierāvusies uz iekšu, ieplakusi kaulu spraugās. Pelēkā rīta gaisma padara mūs bezveidīgus un patiesus, pat ja mēs melojam, mūsu izmisums izklājas uz sausajām, nekustīgajām lūpām. Viņš skatās. Pārāk ilgi skatās. It kā gaidītu manu pēdējo iespēju izlabot teikto. Bet es klusēju. Mūsu sejas jau ir notecējušas peļķē mums pie kājām uz netīrās grīdas. Drīz mēs tajā slīksim, drīz mēs visu atlikušo mūžu slīksim savu notecējušo seju renstelē.

Un varbūt ir vēl daži stāsti, vēl daži apburtie loki, kuri uzreiz nenāk prātā, un ar gadiem tie tikai vairojas.