Un tad tu attopies, ka skumjas jau ir savilkušās ap tevi cieši, jo cieši, saspiežot tevi mazā kamoliņā, kas ik dienu kļūst arvien sīciņāks. Tāds nieks vien. Jo skumjas kā morfijs plūst manās vēnās, un tā ir sava veida bauda, kaut sāpīga, kaut negribēta, bet tā nāk kā savdabīgs narkotisks efekts. Un vienīgais, ko pieprasa šī bauda, ir pakļāvība, atdošanās procesiem, pār kuriem vairs nevari valdīt. It kā tu gulētu uz operāciju galda ar pliekani kailu ķermeni prožektoru gaismā, un vēnā tev lēnām laistu skumjas, un tu neizbēgami iesnaustos, zaudējot jebkuras spējas noteikt savu realitāti.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />