Un tad es šodien atcerējos, ka ir cilvēki, kas ieaug tavā organismā kā telpaugi, nekad neizravējami, neizdzēšami. Aizmirstības spoki, kuri vienmēr atdzīvojas, netīši sastopoties, un tu jūti, ka viņu klātbūtne būs mūžīga. Es varbūt jau esmu par vecu, lai mīlētu vai nicinātu šos svešķermeņus, un tādēļ es tos instinktīvi pieņemu ar tādu padevību un pateicību, ar kādu ķermenis pieņem atslābumu pēc dzimumakta. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />