Tikai mans smaids ir noguris, noguris no tās saldi-rūgtās enerģijas, ko ķermenī iedveš melna, auksta kafija bez cukura, pat bez cukura aizstājēja, noguris nest apātiskumu kā risinājumu strupceļu vēstošai izkārtnei, noguris nest bezkaislību, iemainītu pret muļķību. Es jūtu šo lūpu izliekumu pār sejas vaibstiem, es jūtu to miegā un nomodā, šis samierinošais ķēmīgums ir aizzīmogojis manu cilvēcību.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />