Un dažreiz uznāk tādi laimes mirkļi, ne no kā sastāvoši. Tādi burbuļi. Tukši, bet skaisti un lieli. Un es iebāžu galvu burbuļos kā strauss smiltīs, tie spiežas man gar ausīm un kāpj mutē, un ir tik labi, jo es pati kļūstu par tādu burbuli. Pilnu vēderu itin nekā piepūtusi, plivinos zem lustras.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Kādēļ jābūt par sevi, ja var arī nebūt, kādēļ jāpiesienas sev kā mastam, kādēļ jāpieņem sevi kā augstāko patiesību, ja var uzlikt mīksto (?). Šīs bezgalīgās ikdienas, cauri izskalinātas, spurainās ikdienas... Un paliek vien ieradumi, duļķainas nogulsnes. Cilvēks stiepjas arvien garāks un smagāks, kā tāda laternas ēna uz asfalta- tievs puļķītis ar apaļu veidojumu galā, līdz kaut kur ieķeras vai noplēš sev kādu strēmeli... Šī jāšanās, sekss ar debesīm, kokiem, ielām, fona mūziku, un pieredze kā striķītis, ko sev apkārt apmest, lai nepasprūk patiesais saturs-tukšums...

Es šodien gribētu dzert daudz salda, pretīga sarkanvīna, dzert līdz riebumam, un klausīties šo dzeršanas himnu, kas tik viegli aizslauka prom smagumu. Un saprātu. Es atkal varētu būt tāda viegliņa nekurgājējiņa, ar malku vīna mutē un daudz, daudz teatrālām iedomām galvā par dzīvi, par Tevi, par mani, viņiem, viņām... kaut vai par to, ka kaut kur eju. Viegliņas nekurgājējiņas burbulis.