Ir labi vienmēr atvadīties ar cerību, to pēdējo- par mūžveco skaistumu. Es neko nesaku, jo tā ir labi, tā ir jābūt, skaistums kā visur iederīgs vārds, kas būtībā neko nepasaka, jo sajūtu katrreiz ir tik daudz, un skaistums kā samierinošs mājiens ar galvu tam, ka esam raduši kaut kā aizšifrēt to visu, gribam noglaudīt pateiktajam galviņu un teikt- ir jau labi, vai tad mazāk skaisti esam? Nē, neesam mazāk skaisti, arī vairāk ne...