Man patīk šis laiks. Par spīti visam. Ar kaut kādu tīksmi mans vecais draugs sekunžu skaitītājs rāpjas pa ciparnīcu ar putām uz lūpām, rāpjas, ķeroties ar nagiem smalkajās laika atzīmēs, tievs, sarkans un izsmējīgs dieveklis, glumjš un zemisks rāpulis. Šis bezcerīgais laiks, ja nemaldos. Un es vazājos tam pakaļ, astē iekodusies. Es nedomāju par zobu izturību, noturot saikni ar asajiem astes sariem. Mans žoklis ir mehāniski aizcirties, laiks rāpo, es tikai slīdu pakaļ ar tādu muļķīgu smaidu- cik nu vispār šādā situācijā var tīri fiziski pasmaidīt. Un acis man lielas kā apakštases, skatās tik gaisos, tverot krāsainus plankumus.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

P.S. Ir tik skaists rīts, putniņ.