Kādam izkrita cimdiņš autobusa pieturā. Pelēkzaļš pirkstainis. Tā nu tas palika mētājamies uz  asfalta, un cilvēki meta tam līkumu, baidīdamies samīt kājām, it kā tas būtu dzīva būtne, bērns, kas nozaudējis mātes roku un noklīdis pūlī. Lietus pamazām pieņēmās spēkā, vientuļais cimdiņš izmirka, arvien vairāk pieplakdams zemei un kļūstot arvien neievērojamāks, līdz to jau sāka mīdīt garāmgājēju soļi. Autobusi nāca un gāja, cilvēki aizsteidzās, vien es paliku pieturas nojumē vērojam nokritušo cimdiņu. Mans autobuss kavējās 20 minūtes, un es jau sāku domāt, ka tas tā arī nekad neatnāks. Un tobrīd es ar savu iepirkumu maisu un uz cimdiņu nofokusēto skatienu biju vientuļākais cilvēks izplatījumā. Bet es nesāku raudāt. Mani piepildīja pieauguša cilvēka stingais miers.