Dažreiz arī es apstājos, domas aiziet sānslīdē, un paliek tikai putekļi, kas virmo istabā saules mestā līnijā. Kā šī melodija, dzīve lēni pāriet, tas ir kā ar nazi bērnībā sagriezt pirkstu, no sākuma sāp, ļoti, ļoti sāp, bet ar laiku nemaz nepamani, kurā brīdī ievainojuma vāts jau ir aizvilkusies ciet, kā pamazām citas ādas slānis ir visam pārbraucis pāri. Varbūt patiesi būtu labi, ja dzīve arī tik lēni uzsūktos, ja viss izzustu, kamēr nedomā, neskaties, un tu jau esi kļuvis par kaut ko citu, varbūt par kādu citu. Nebūs vairs telefonsarunu tumsā, neviens vairs neatļausies pateikt, ka tev jau ir 30, laiks ražot bērnus, nu saņemies taču, kas šī ir par sabiedrību, kurai ienāk prātā, ka var atļauties kaunināt sievieti par bērnu neesamību, bet ne vīriešus, kuri nespēj uzņemties atbildību, vai tad visam jābūt tikai uz sievietes pleciem, visam tikai viņas atbildībai un pienākumam, un visiem nospļauties par citiem apstākļiem, kas šī ir par mūžīgi neaptēsto un divkosīgo sabiedrību, kurai ir vienalga, ka šīs tik viegli izmestās frāzes ir sāpīgas. Pēdējā laikā es mazliet tā kā izvērtēju. Esot tāds gadalaiks tagad. Kad mēs pārdomājam lietas. Nāk Ziemassvētki. Kārtējie vientuļie.