Savādi, kā daži koki turas pie savām lapām vēl ļoti dzelžaini. Vītols pie mana darba neatlaiž ne kripatu no aktualitāti zaudējušā zaļganuma, vien tas kļūst arvien nožēlojamāks, bāls un vietām saskrullējies, nosalusi vasara, kas raujas čokurā, ieritinājusies koka salīkušajā stāvā.
Viss ir nobrūnējis un kraukšķīgs zem soļiem. Zeme viegli sala apgrauzdēta un karamelizējusies, pat dienasgaisma kā uz pannas nedaudz apcepta, vismaz no vienas puses. Bet novembris kā stāvs, kas paslēpies ēnās un gaida tumsu, lai iznirtu ielās. Saule vēl mazliet skumīgi glāsta laiku apsūbējuša zelta pieskārieniem.