Pirmoreiz dzīvē redzēju jāņtārpiņus. Divus man iebēra saujā, un es tos kādu brīdi paturēju, vērojot to jocīgo spilgto gaismu, ko viņi izstaro, vienlaicīgi rāpodami pa manu ādu. Redzēju, kā rīta pusē miglas vāli kāpj pār ezera virsmu, lēni, pavedienu pēc pavediena, kā augsti cilādami kājas, lai nesamirkst. No rīta pamodos teltī un iekšā putnu dziesmās. Visu telpu manā galvā piepildīja tikai putni, pārdabiski skaļi un visaptveroši. Tas bija pie Garezera.