Vai tiešām viss vienmēr būs šādi, es un šie cilvēki uz ielas, šie nenozīmīgie skatieni, kas padara mani tik dzīvu kā stikla pūtēja elpa. Un pēkšņi es jūtu visas pasaules sāpes, arī visu pasaules prieku, un tas ir par daudz. Varbūt es vienmēr esmu tikai bērns, kurš grib neiespējamas lietas. Un es atsitos, un es atsitos, kā tenisbumbiņa atsitos. Redzi, es tagad vienkārši varētu aiziet jebkur. Ir tāda sajūta, it kā es bristu pa naža asmeni iekšā ezerā vai jūrā, līdz ūdens smeļas mutē. Es droši vien neko nesaprotu, un tur neko nevar līdzēt. Manā sirdī aug mežs, tas ir kluss un krēslains, bet ne tumšs, un gaismas stari caur lapotni aizved manu skatienu prom. Manis nemaz nav varbūt. Lielākoties nav. Es nespēju eksistēt pa īstam un esmu tik bezspēcīga. Tikai vienubrīd, kad klausos, kā runā koki. Tobrīd es jūtos pilnībā pabeigta, man nekā vairs netrūkst. Es to nespēju izstāstīt, bet tas ir viens no laimīgākajiem mirkļiem, kādi vien iespējami. Tu runājies pa telefonu tur tālāk uz ceļa, bet es skatos saules piespīdētajās koku galotnēs un klausos, kā tajās šalc vējš, un es krītu tobrīd, es krītu tieši rokās dzīvei. Bet mana laime ir tik nedefinējama, un es esmu tik bezspēcīga, kā balons, no kura izlaists viss gaiss. Un vēl es esmu ļoti nogurusi. Ļoti, ļoti. Un tā nav fiziska sajūta. Tas ir mans gars, kas ir noguris no vientulības. No sapratnes, pieņemšanas un māju trūkuma. Bet es esmu bezspēcīga, es patiesi esmu noburta bezspēcīga, kā saindētu ābolu apēdusi. Un tur nav, ko teikt. Beigās aptrūkstas vārdi. Aptrūkstas ceļi, pavedieni. Paliek tikai kailas ielas un vientuļa nakts. Un tas mežs, ko redzu augam uz savas sirds virsmas, vienmēr, kad aizveru acis. Tā ir mana bildīte, mans vienīgais glābiņš, lai nesajuktu prātā. Domāt par mežu, domāt par ezeru, par gaismu, kas spoguļojas uz ūdens virsmas. Tur kaut kam ir jābūt, tajā bildītē, kādai jēgai. Ir jābūt kādam iemeslam, lai turpinātu visu šo izdzīvošanu.