Kā cilvēks, kurš parasti sevi pozicionē ar I don't do velo, šorīt pēc sava ikrīta skrējiena izmakšķerēju no garāžas velosipēdu, kurš nav mans (nu jau gan laikam ir), piepumpēju riepas, uzsēdos, aizminos līdz ezeram, nopeldējos un atgriezos mājās, izjūtot pat zināmu pašrealizācijas atblāzmu. Lai kas arī nenotiks vēlāk, šī nebūs kārtējā vasara, kurā es neesmu peldējusies. Un varbūt pat man tīri labi patīk tāda uzparikte kā divritenis, man vienkārši krīt uz nerviem vispārējā velohistērija. Tomēr visvairāk man patīk tā sajūta, kas ir šorīt. Ka šis rīts ir nedalāmi un egoistiski mans, ka man nav ne ar vienu jārēķinās un jāatskaitās, ka es daru tikai to, ko gribu. Dzīvojot reizēm var piemirst šo sajūtu. Ir nervozie steigas rīti, ir visa tā diplomātijas draza, ko izmal sev cauri, strādājot ar citiem cilvēkiem, un ir cilvēki tavā dzīvē, cilvēki ar savām vēlmēm, prasībām un idejām, un tu mūždien saki jā, jo citādāk tā īsti neproti un nav jau arī jēgas, bet... viss, ko tu pati vēlies, paliek kaut kur ārpusē, reizēm šīs vēlmes šķiet kā suns, kas nav ielaists pār slieksni mājā, kad laukā gāž lietus.