Februāris bija tikai izvandīta gulta aiz loga. Savelta no pērnā gada smilgām. Neķemmētu matu ērkulis. Man bija šķitis, ka tas būs ilgāks, kaut kādā ziņā nozīmīgāks mēnesis. Bet nekā tāda nav bijis. Beigās patiesi nekā tāda nav bijis. Visa dzīve priekšā kā viens samilzis nezināmais, uzblīdis x, tāds pats x, kā Tava ekrāna labajā stūrītī. Tomēr pavasara nojausmas pēcpusdienās reizēm maigi glāsta zemi, un es atkal noticu maijiem, kas vēl tikai nāks, maigiem mēnešiem ar sauli un ēnām uz ielas no rīta, un dzīvi, kurā var cerēt iekāpt kā laiviņkurpē, kas der. Iekāpt un iet lēkāt klasītes pagalmā uz veca, kraupaini raupja asfalta. Es aizvien nezinu, kā saķemmēt realitāti tā, lai es atpazītu tās vaibstus, lai es atpazītu tajā pati sevi. Mani vienkārši atkal vajā saldsērīgas atmiņas par vēl nenodzīvotām dzīvēm. Par stāstiem, kuru veidols ir nepazīstama cilvēka seja, kas pagājis garām pārāk ātri, atstājot tādu savādu sajūtu, ka kaut kam bija jābūt, kaut kam labi zināmam un līdz sirds pēdējam sēklim tik kristālskaidri pazīstamam, tomēr dīvaini neatminamam. It kā kāds būtu nodzēsis zīmējumu ar krītiņiem uz asfalta, ļaujot saglabāties vien sīkām, tikko jaušamām tēla kontūrām. Nojausmai par jēgu, nojausmai par tiem cilvēkiem, kam mums patiesībā vajadzēja būt, tomēr kaut kādas kļūdas pēc mēs iebridām nepareizā mežā.