Rīts ir drēgns, līst, un man ir izaudzis jauns zobs, pamostoties es to ar mēli sataustu savā mutē - asas maliņas, kas tikko izspraukušās no smaganām. Es kļūstu gudrāka.

Arī dzīve ir pieņēmusies prātā. Tā vienādojuma nezināmā daļa, kas uz tevi pa laikam spalgi kliedz, šķiet norimusi un sestdienas rītā pēkšņi kļuvusi pieglaimīga kā murrājošs kaķis uz silta mūrīša. Piepeši nav vairs nekā ļaunu vēstoša tajā, ka nezini, kas ar tevi notiks turpmākajos mēnešos, kur nu vēl gados, ka ceļiem šķietami nav mērķu un galapunktu. Dzīve atkal vairs nav sadzīves ķīmija, ar ko nomazgāt ikdienas netīros šķīvjus. Dzīve ir ķīmija tavā galvā.