Kokiem kļūstot arvien kailākiem, arī mēs paši it kā nonākam kā uz delnas. Mūsu dzīves, kādas tās ir, vēlmes nedaudz aizlāpīt caurumus miglainajā neprātā pastrādātās lietas, praktisko grožu nenovēršamība. Pienāk tas brīdis, kad mēs kļūstam par vientulīgiem stāviem pelēkā pēcpusdienā uz ielas, un nekas to vairs nepiesedz, nav ne koku, ne krūmu lapotņu, viss sabiris zemē un trūd. Vien smalkie dzīvības pavedieni, piebiruši lietus lāsēm, aizvien tiecas augšup - uz debesīm - ar vienu kailo vēlēšanos - izdzīvot, joprojām vēl izdzīvot.